2. A. 425 C. A. Bīlenšteins Alojā. LP, VI, 140, 4.

Vienam ķēniņam trīs meitas: divas bija lepnas, jaunāka tāda lēna, klusa. Vienreiz brauca tēvs uz pilsētu un prasīja, ko katra meita vēloties, to būšot atvest. Tās vecākās sacīja lai atvedot visādas dārgas lietas, bet jaunākā: lai atvedot tādu rozi, kas drīz plūkst ārā, jo tā bija sapņojusi : ja tādu rozi būšot dabūt, tad būšot laimīga.

Tēvs aizbrauca. Un kad vecākām meitām visu bija nopircis, tad sāka bēdāties, ka nekur tādu rozi dabūt, kas drīz plūkst ārā; jo viņš jaunāko meitu mīļoja vairāk, tāpēc ka tā bija tāda klusa. Neko darīt - braucis rozi meklēdams. Braucis, braucis - piebraucis pie krusta ceļiem, aizbraucis pa taisno ceļu, kamēr atradis vienu dārzu, kur bijusi roze, kas drīz plūkst ārā. Bet kučiers teicis, lai neejot iekšā, jo tur esot pūķis, kas cilvēkus ēdot. Ķēniņš neklausījis - iegājis dārzā, gribējis nupat rozi raut, te pūķis uz reizi klāt. Tad ķēniņš lūdzies, lai laižot viņu vaļā, jo viņam jaunākā meita tādas rozes gribējusi, kas drīz plūkst ārā, citādi tā nevarat laimīga būt. Tad pūķis sacījis: ja šis viņam jaunāko meitu došot, tad šo laidīšot vaļā. Ķēniņš apsolījis. Nu pūķis atkal teicis: lai pēc trīs dienām meitu atvedot uz krusta ceļiem, tur būšot seši melni zirgi to gaidīt.

Kad nu ķēniņš bija nobraucis mājā, tad iedeva rozi jaunākai meitai un stāstīja, ka pēc trīs dienām šai jāejot pie pūla. Bet meita par to nemaz nebija bēdīga.

Un tur bija slotu griezējam arī meita; tā apsolījās ķēniņa meitas vietā pie pūķa iet. Labi. Pēc trīs dienām aizveda slotu griezēja meitu uz krusta ceļiem; tur seši melni zirgi jau gaidīja un ar tiem viņa aizbrauca pie pūķa. Aizbrauca - dzīvoja gluži labi ar tn. l1n reizi tie gāja staigāt uz vienu bērzu birzi, tā bija gauži skaista, tā birze. Tad slotu griezēja meita sacīja: te tā esot nākusi jau daudzreiz ar tēvu slotas griezt, tai skaistā birzē. Pūķis, to dzirdēdams. vaicāja: ko tad šī kā ķēniņa meita esot gājusi slotas griezt? Un nav licis mierā, kamēr šī izstāstījusi, ka nemaz neesot ķēniņa meita, ķēniņa meita vēl esot mājā. Tad ,pūķis vaicājis, vai šī par maksu esot nākusi, vai tāpat no laba prāta ķēniņa meitas vietā? Šī teikusi, ka esot nākusi tāpat n laba prāta. Tad pūķis sacījis: tas esot labi, citādi šo būtot apēdis; lai nu ietot uz māju un lai vedot ķēniņa meitu, citādi būšot slikti.

Ķēniņš gan negribējis laist savu meitu, bet meita pati gribējusi iet un tā tad to aizveduši.

Tad pūķis ķēniņa meitai iedevis spieģeli, kur varēja redzēt, ko tēvs mājā dara. Bet kad tā reizu paskatījusies spieģelī, redzējusi, ka tēvs gulējis uz miršanu. Nu sacījusi pūķam: šai jābraucot tēvu lūkot. Pūķis laidis un devis zāles līdz: kad tās būšot iedzert, tūlin tapšot vesels. Arī spieģeli devis līdz, kur varējusi redzēt, kā šim (pūķam) ietot. Un tā ta aizgājusi pie tēva, devusi zāles un tas tapis vesels. Bet nu paskatījusies spieģelī, varējusi visas pūķa istabas redzēt, bet pūķa tur nav bijis. Pēdīgi to redzējusi dārzā, ka savilcies gulējis vājš uz miršanu. Tad tā gājusi tūlin atpakaļ, iegājusi dārzā, kur pūķis gulējis, un pār to pārliekusies. tam devusi mutes, un tā tas tūlin palicis par ķēniņa dēlu. Un visas tās žurkas un peles, kas tam par kalpiem bijušas, palikušas par cilvēkiem, jo tie bijuši noburti tikai. Nu dzīvojuši laimīgi kopā.