3. A. 425 A, C. Ģinters Vīšentniekos. LP, III, 19.

Kādam saimniekam bijušas trīs meitas. Divas jau bijušas skaistas, bet trešā, jaunākā, bijusi vēl skaistāka. Reiz tēvs uz pilsētu braukdams, atprasījis meitām, ko katra vēloties, lai no pilsētas pārvestu. Vecākā vēlējusies vaiņagu, vidējā vilnānīti, bet jaunākā to, ko tēvs atpakaļ braucot, pirmo ceļmalā ieraudzīšot. Pilsētā tēvs nu nopircis vecākajai vaiņagu, vidējai vilnānīti un tad trešajā dienā braucis atpakaļ. Visu ceļu neredzējis nevienas dzīvas dvēselītes; bet līdz ko griezies mājā iekšā - ieraudzījis uz ceļa zalti. To paņēmis jaunākai meitai.

Istabā tēvs izdalījis dāvanas: vecākajai iedevis vaiņagu, vidējai vilnānīti un jaunākai zalti. Līdz ko jaunākā meita paņēmusi zalti rokā, tā zaltis aptinies meitai gar kaklu. Savalkājusi zalti ilgu laiku: tik tad zaltis atritinājies no kakla, kad meita rītos, vakaros gājusi pie avotiņa mazgāties; kamēr šī mazgājusies, zaltis gulējis avotiņa malā, kā ritenis, bet tikko noslaucījusies, tad tas tūlīt aptinies atkal ap kaklu.

Reiz avotiņa malā notikuši brīnumi. Kamēr meita mazgājusies un slaucījusies, zaltis tai aiz muguras pārvērties par daiļu jaunekli. Meita tīri sabijusies, ieraudzīdama dzidrajā avotiņa ūdenī, ka aiz muguras daiļš jauneklis gadījies. Viņa pagriezusies un prasījusi: "Daiļo puisīt, no kurienes nāci?"

"Daiļā meitiņa, esmu tavs zaltis. Biju noburts, bet šodien mans laiks beidzies. Laime, ka, tu mani valkāji gar savu kaklu, citādi ne mūžam nebūtu vaļā ticis. Še tev tagad, meitiņa, viena sakts un viens gredzens; paņem tos un solies man par līgaviņu. Es steigšos uz māju pie tēva, ķēniņa, un lūgšos, lai viņš atvēl man precēties. Bet tik viena nelaime. Man bail, ka ragana, tev spītēdama, neatņem man atmiņu, neliek man tevi aizmirst. Ja tas notiktu, tad steidzies uz ķēniņa pili ar sakti un gredzenu. Sakts tad sprāgs trīs reizes un gredzens spīdēs saules spožumā."

To teicis, daiļais ķēniņa dēls atstājis jaunāko meitu un aizsteidzies pie tēva, ķēniņa.

Jaunākā meita nodzīvojusi vienu laiku, otru laiku, gaidījusi līgavaini vienu dienu, otru dienu; bet ķēniņa dēla ne redzēt, ne dzirdēt. Meita sākusi baiļoties, ka tik ragana nav atņēmusi atmiņu. Viņa aizsūtījusi savu sunīti uz pili, lai noklausītos un apskatītos, kā pa pili iet. Sunītis attecējis atpakaļ un stāstījis: "Pēc trim nedēļām ķēniņa dēlam kāzas ar citu līgavu."

To dzirdēdama, jaunākā meita pārģērbusies vīriešu drēbēs , iebāzusi sakti un gredzenu kabatā, paņēmusi sunīti un steigusies uz pili. Nogājusi tur un kaulējusies, lai jaunais ķēniņš pieņemot viņu par sulaini. Ķēniņš to pieņēmis. Bet trešā dienā citi sulaiņi iegājuši pie jaunā ķēniņa un stāstījuši, viņiem esot parādījies sapnī, ka jaunais sulainis neesot vis vīrietis, bet sieviete. Jaunais ķēniņš atteicis: "Es gan to neticu, bet ja nu tā sakait, tad izmēģināšu šitā: vakarā nobēršu priekšnamā zirņus un likšu jaunajam sulainim man vakariņas nest. Par zirņiem ejot, sulainim būs jākrīt un tad nu dzirdēs: ja būs vīrietis, tad krītot nospļausies, ja sieviete, tad iebļausies."

Sunītis pie durvim noklausījies šo norunu. Tas ietecējis pie jaunākās meitas, sulaiņa, un izteicis visu. Vakarā pa zirņiem kāpjot jaunākā meita, sulainis, tīši nospļāvies. Citi sulaiņi to dzirdēdami, tūlīt teikuši: "Ir gan vīrietis! Eij nu, tici sapņiem!"

Drīzi trīs nedēļas bijušas pagalam. Tā kā rītu ķēniņa dēlam bija jābūt kāzas. No rīta ķēniņa dēls iesēdies ar savu otru līgavu karītē, paņēmis jaunāko sulaini uz buku un braucis laulāties. Uz ceļa sulainim sakts vienreiz sprāgusi. Ķēniņa dēls prasījis: "Sulaini, vai nesalūza rati?"

"Ne, ne, mīlestība salūza!" sulainis atbildējis.

Uz ceļa sulainim sakts otrreiz sprāgusi. Ķēniņa dēls prasījis: "Sulaini, vai nesalūza rati?"

"Ne, ne, mīlestība salūza!" sulainis atbildējis. '

Uz ceļa sulainim sakts trešo reizi sprāgusi. Ķēniņa dēls prasījis: "Sulaiņi, vai nesalūza rati?"

Ne. ne mīlestība salūza!" sulainis atbildējis. ,

Pie laulībām sulainis uzmaucis to gredzenu uz pirkstu, ko ķēniņa dēls toreiz pie avotiņa iedevis un tad nostājies ķēniņa dēlam aiz muguras. Līdz ko nu laulības sākušās, tā gredzens spīdējis saulītes spožumā. Ķēniņa dēls tūlīt pagriezies, paskatījies uz gredzenu, paskatījies uz sulaini un uz reizi kā zvīņi nokrituši tam no acim: tas pazinis savu īsto līgaviņu un atminējies, ko toreiz solījies. Nu licis pārģērbties, un apprecējis īsto līgavu, kuŗai pie avotiņa solījies. Abi dzīvojuši laimīgi jo laimīgi.