5. A. 425 C. A.Gari-Juone no 46 g. vecas Ūzūla Zuzannas Varakļānu pag.

Dzeivuoja vīns boguotnīks, bīži braukuoja pa vysaido:m pilsātom. Zyni, kai jau meitas, ka tāvs brauc uz pilsātu, vīnmār prosa, lai kū atvad nu pilsātas. Iivi vacuokuos meitas prasīja, lai atvad kleitas, a Jaunuokuo naprasīja nikuo. Jis kotru reizi kū nupierk un atvad, vīnu reiz kleitas, tod skustus flakatus], zuobokus un vysaidas duorgas lītas.

Vīnu reizi jis īdūmuoja; par jū jaunuokuo nikuo naprosa, un pasaucis jū pi sevis soka: "Par kū tu meit, nikuo naprosi atvest nu pilsātas?"

"Tāvs, atved man taidu puči, kura byutu boltuoka par snīgu " pasacīja ari pučes nūsaukumu. Jis izbrauc leluokuos pilsātas un vys meklej taidas pučes, kura byutu boltuoka par snīgu, bet naatrūn. Jam palīk napateikami ap sirdi. ka jis navar izpildīt jaunuokuos meita.s prasīšonu. Vīnu reizi jis brauc pa svešu ceļu un pībrauc pi piles, apkuort pilej redz: lels duorzs un tamā duorzā aug daudzi puču un vīna puče tik bolta zīd, ka juo zīdi ir boltuoki par snīgu. Jis īīt pilī, attaisa durovas - redz: ustobas vydā sēd brīsmīgi naskaists cylvāks, vyss ar taidu kai ar krevi apaudzis. Jū par reizi apjēmja bailes un jis navarēja izsacīt nivīna vuorda, bet pēčuok atsa idīs vaicoj: "Kur ir muojas sairrtinīks?"

;,Ls asmu" - atsoka rībīgais smirdūšais cylvāks. Puordūd man boltū puči!"

"Tev nabyus tik daudzi naudas, par kū nūpierkt."

"Jo tagad nabyus, tad cytā reizē pīmoksuošu. Vari jau drūši uzticēt, atsoka boguotnīks.

Jis soka: "Es par naudu tuos pučes napuordūšu. Atdūd man sovu meitu, voi dzeivību, tod dabuosi pučes."

Boguotnīks puordūmoj, vai atdūt meitu, voi sovu dzeivību un prosa cik ilgi tu vēļ atļausi man dzeivuot

"Treis dīnas, pēc trejom dīnom tev vajadzēs īt atpakaļ." Žāl gan boguotnīkam beja sovas dzeivības, bet jis beja ar mīru atdūt sovu dzeivību, lai tikai izdarīt meitai prīcu, nūvest prasītū puči. Īīt jī obēji duorzā, jis nūraun puči un padūd boguotnīkam. Jis pajēmja puči un atvedja meitai. Meitai tai puče patyka, ka jei nu prīcas nazynuoja, kū darīt, kur tū puči likt. Tāvs vysu laiku beja cīši bēdīgs, meita tū pamanīja un prosa: "Tēt, par kū tu taids bēdīgs?

Jis pastuostīja, ka par tīi puči jis ir apsūlējis sovu dzeivību un pēc trejom dīnam jam juomierst. Meita nūskuma un soka: "Tod man tuos pučes navajag, ved jū atpakaļ."

"Atpakaļ nūvest navar; jo puče ir nūrauta," atsoka tāvs. "Cylvāks, kas tū puči īdevja, beja brīsmīgi najauks un smirdīgs, sēdēja ustobas vydā uz nateira maisa."

"Voi tod tys cylvāks nikuo cyta naprasīja!"

Tāvs nikuo naatbild. Meita vysu laiku beja namīrīga un trešā dīnā taisās tāvam leidza un otkon prosa, voi naasūt vēļ kuo cyta prasījis Beiguos jis izstuosta ka prasījis vīnas meitas.

"Tod jau labi, es braukšu pi juo dzeivuotu."

Jei sirsnīgi atsavasaļuoja ar tāvu un brauc uz pili dzeivuotu. Jei atbrauc uz pili, īīt īškā – redz: ustobas vydā sēd brīsmīgi najauks un smirdīgs cylvāks, kurs jū īraudzējis soka: "A, redzi, žāl tāva, atbrauci pati!"

Tod jis pīsaceļ nū sova maisiņa, vysu jai izruoda un īvad jū teiruokā kambarī, kurā pasoka jai dzeivuot. Te dzeivuojūt, jai vysa kuo gona, kuo tikai grib. Jei struoduoja, vuorēja ēst, baruoja un apkūpja najaukū cylvāku. Tai paguoja divi dīnas, trešā dīnā jis soka, lai jū nūbučoj. Rībīgs gon jis jai beja, bet vajadzēja bučuot. Kad jej jū nūbučuoja, tod jis nūvylka rībīgūs svuorkus un soka: "Es asmu pateicīgs tovam tāvam un tev, kad mani atpestējāt nu najaukim svuorkim. Rogoņa mani pataisīja par taidu leidz tam laikam, cykam jauna meita mani nūbučuos, pēc tam es byušu breivs. Asmu apburtais kēneņa dāls!"

Kad jis nūmaucja apburtūs svuorkus, tod jis beja cīši skaets. Jī sasaprecēja un dzeivuoja cīši laimīgi.