6. A. 425. C.H. Gailuma Dricānu pag. Kultūras balss kr.

Vīnā kēnestī dzeivuoja kēninš ar sovu sīvu; jīm beja divi meitas. Vīnu reizi itys kēniņš braucja tuoli aiz juorom uz cytu kēnesti. Kēniņš pasaucja sovas meitas pi sevis un vaicuoja nu vacuokuos meitas: "Kū tev, meitiņ, atvest?"

Meita jam atbild: "Mīļais tētīt, atved man spīgelīti!"

"Labi!" pasacīja tāvs sovai meitai. Tad vaicuoja nu jaunuokuos rneitas: "Nu, kū tev, meitiņ, atvest?"

Meita jam atbilda: "Atved man, tētīt mīļais, smuku dzeivu pučīti!"

"Labi !" pascīja kēniņš sovom meitom, "es jums atvesšu, kū jyus prosīt!"

Tai kēniņš aizbraucja uz tū kēnesti, tuoli aiz jyuru. Tymā kēnestī kēniņš nūpierka sovai vacuokai meitai spīgeli. Kai jau gribēja braukt uz sovu kēnesti, jis īraudzēja natuoli lelu duorzu. Jis pībraucja pi tuo duorza, īguoja tur, izlasīja vīnu smuku pučīti un nūruovja tū sovai jaunuokai meitai. Kad kēniņš jau gribēja izīt uorā nu duorza, jam pretim izguoja nazkaids zvērs un runuoja uz kēniņu: "Kuodēļ tu nūruovi munu smukū pučīti? Es tevi par itū apēsšu ar vysim kaulim!"

Kēniņš nūsabeida un suoka prasīt zvēru, kab jis jū pamastu dzeivu, un izstuostīja zvēram, ka pučīti prasīja atvest juo jaunuokuo meita. Zvērs izklausīja kēniņu un pasacīja, kab ūtrā dīnā kēniņš atvastu sovu meitu pi juo uz itū pat duorzu. Jis īdevja kēniņam zalta gradzynu, kuru pīsacīja atdūt meitai. Bet jo kēniņš naizpildīs un naatvess ūtrā dīnā meitas, tod zvērs pats aizīs uz juo pili un saplēss kēniņu gobolūs. Kēniņam kaut cīši bija žāl sovas jaunuokuos meitas, bet vajag jai kū atvest. Pajēmja kēniņš nu zvēra gradzynu un aizbraucja uz sovu kēnesti. Sātā kēniņš pasaucja vacuokū meitu un padevja jai spīgeli. Pēčuok pasaucja jaunuokū meitu, suoka rauduot kēniņš un runuoja jai: "Munu mīļū meitiņ, tev reit vajadzēs braukt!"

Jis izstuostīja vysu, kū runuoja jam zvērs, un padevja sovai meitai smukū pučīti un tū gradzynu. Jaunuokuo meita pajēmja nu tāva pučīti un gradzynu un runuoja uz tāvu: "Nabādoj, muns mīļais tētīt!"

Reitā salasīja jau meita braukt pi tuo zvēra, pajēmja tū smukū pučīti un tū gradzynu. Tāvs ar muoti palaidja sovu meitu rauduodami. Atbrauc meita uz tū kēnesti, pīīt pi tuo poša duorza un apmaucja tū gradzynu uz piersta. Kad apmaucja gradzynu, jei tyuleņ tyka vīnā smukā pilī, kur spēlēja vysaida skaista muzyka. Meita sādās krāslā, bet smukuo pučīte nu juos rūkas izlēcja, sāduos uz tuo poša kūka un zīdēja vēl smukuok.

Tai kēniņa meita dzeivuoja tymā pilī cīši ilgi. Tuo zvēra meita nikod naredzēja. Vīnu reizi kēniņa meita suoka cīši bāduot un gribēja redzēt sovu tāvu ar muoti. Meita suoka rakstīt gruomotu. Kai pīrakstīja gruomotu, redz ka atīt zvērs. Kad jei īraurzēja zvēru, uz reizes kai nadzeiva pakrita uz zemes. Zvērs, nūsabeida, ka meita nūmyra, un nu lela žāluma, pats ari nūmyra. Meita pasacēļa nu zemes kai nu mīga, un redz, ka vysas pučes nūlaidja golvu. Meita sasalasīja un aizbraucja uz sova tāva kēnesti, bet sātā tāva naatroda: jis jau beja nūmiris.

Tai meita pa šūdīņ vēl dzeivoj un 1abi pīmin, kai jei dzeivuoja pi zvēra, un kai zvērs nu žāluma nūmyra. Tymā pat minūtē, kad myra zvērs, nūmyra ari juos mīļais tāvs.