1. A.426. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, no 67 g. vecas Annas Rudzītes Smiltenē.

Vienai atraiknei bīšas div meitīnas, abas bīšas varēn smukas, vienu saukuši par Sniegbaltīti, otru akal par Rožusārtīti. Atraikne dzīvāsi mazā mājīnā un šai pie durim bīši div rožu krūmi. Vienc bīš balts un to kopusi un aplaistīsi Sniegbaltīte, otrs akal bīš pavisam sarkanc un to kopusi un aplaistīsi Rožusārtīte.

Sniegbaltīte un . Rožusārtīte augušas, augušas un bīšas jau lielas meitas, ka vienu vakaru šās abas vie mājā palikušās un māte aizgājusi sērst. Vakarā vienc dauzījies pie durim un meitenes domāšas, ka māte vie atnākusi mājā, nekā vairāk neprasīšas un laidušas tik duris valā. Kā duris bīšas vaļā, tā istabīnā ieskrēš lielc lācis. Meitenes pārbīšās un sākušas bēgt un kliegt. Bet lācis sacīš, lai šās nebēgot un nebīstoties, šis jau nekā auna nedarīšot. Nu lācis lūdzies, lai dodot šim naktsmāju. Meitenes domāšas, domāšas, pēdīgi nospriedušas, ka jādo vie būšot lāčam naktsmāja. Un kā ta šo ar' ārā dabūšot, ja šis pats ar labu neiešot. Nu lācis palicis pa nakti un rītīnā akal aizāš. Un no tās reizas lācis nācis katru vakaru un meitenes ar šim naktsmājas neliegušas. Vienu rītīnu nu lācis drusku ilgāki aizsnaudies un kā pamodies, ta jau bīsi liela diena ārā. Lācis nu kā lēcis, tā skrēš pa durim laukā un šim villa aizķērusēs aiz naglas. Tāds kā balts vie paspīdēš zem villas, bet meitenes vairāk nekā neredzēšas, un lācis jau bīš pa durim laukā.

Pienācis pavasaris un lācis sacīš, ka šis nu vais nenākšot un no tās reizas nenācis ar vais. Lācis toreiz sacīš, ka šim jāietot mantas sargāt, jo vienc tāds nejauks rūķītis stiepot šim mantu prom.

Reiz meitenes gāšas uz mežu pēc žagarim. Ka nu šās iegāšas mežā un lasīšas žagarus, ta pamanīšas, ka vienam mazam cilvēcīnam ir bārda iespīlēta lielā bluķī, un šis nu ķepurojas un nevar prom tikt. Meitenes pieskrēšas klā un gribēšas rūķīšam dabūt bārdu no bluķa laukā, bet nekas neiznācis. Nu viena iedomāsies, ka šai esot nazis līdz un šī nazi laukā un nogriezusi rūķīšam bārdu. Nu rūķīts ticis no bluķa vaļā, bet kur tev die', rūķīts sācis neganti lādēties, ka šās esot šim bārdu noķēzīšas, un tā un citādīgi puntuļodams, rūķīts iegāš mežā.

Pēc kāda laika akal meitenes gāšas uz mežu pēc žagarim un akal redzēšas to pašu rūķīti. Šo nu bīš sakrepīš lielc ērglis un taisījies jau ar visu celties gaisa. Nu meitenes pieskrēšas klā, pieķērušās rūķīšam pie kājām un izrāvušas šo no ērgļa nagiem. Bet nu akal rūķīts sācis negan.ti lādēties un meitenēm palicies nelabi un šās bēgušas prom.

Pēc kāda laika meitenes gāšas akal pēc žagariem un piegāšas pie ezera. Nu šās aka1 redzēšas rūķīti un šis ezara malā makšerēš. Rūķīšam pieķērusies pie makšeres varēn liela zivs, bet makšeres kāts ieķēries rūķīšam bārdā un satinies. Zivs nu rāvusi rūķīti ezarā iekšā ar visu makšeri. Meitenes pamanīšas, ka nu rūķīts būs pagalam, skrēšas šo glābt un izrāvušas šo no ūdenc laukā. Iet rūķīts vis nepateicies par to glābiņu, bet sācis akal meitenes neganti lādēt.

Pēc kāda laicīna abas meitenes akal gāšas uz mežu pēc žagarim un nu akal redzēšas rūķīti. Rūķīts bīš iznesis lielu kaudzi zelta un žāvēš šo saulītē. Meitenes gāšas rūķīšam klā un šis sācis šās neganti lādēt. Meitenes jau gribēšas iet prom, ka pamanīšas lāci un šis drāzies taisni rūķīšam virsū. Nu lācis saķēris rūķīti un sācis neganti dauzīt. Rūķīts kliedzis, lai lācis labāki ņemot tās dullās zosis (Sniegbaltīti un Rožusārtīti cie un laižot šo vaļā. Arī meitenes sākušas lūgties, lai vais nesitot rūķīša, bet lācis neklausīš un tik sitis rūķīti, kamēr nositis ar. Kā nu rūkīts bīš pagalam, tā ar' lācis tūlītās palicies par varēn skaistu ķēnīna dēlu un stāstīš, ka tas rūķīts bīš šo apbūris un tā laupīš šā mantu. Nu šis esot no lāsta vaļā. Ķēnīna dēls nu aicināš abas meitenes uz sava pili. Viņš nodzēris kāzas ar Sniegbaltīti un vienc ķēnīna radenieks akal apprecējies ar Rožusārtīti. Tā nu abas meitenes tikušas ķēnīna kārtā un dzīvāšas laimīgi.

Piezīme. Šī pasaka gan būs cēlusies no J. Zvaigznītes tulkotās Grimmu pasaclpas (skat. Ievads 113 I. p.) bet tomēr liekas būt uzrakstīta no tautas mutes. Sekošais variants var būt šāš pasakas tālākais sagrozījums, kas nav cēlies no J. Zvaignītes grāmatas. P. Š.