2. A. 426. 425 C. 433 A. P. Š. no P. Zeltiņas Ikšķilē.

Mežmalā reiz dzīvojusi māte ar savu meitu. Meita gājusi katru dienu mežā malkas lasīt, bet reiz viņa salasījusi savā nastā tik daudz malkas, ka pati vairs nevarējusi tās uzcelt sev mugurā. Ar malku pūloties, viņa redzējusi, ka viens lācis nāk viņai virsū. Meitene tā pārbijusies, ka no bailēm nezinājusi, ko darīt. Lācis kā par brīnumu nav viņai nekā darījis, bet gan palīdzējis viņai uzcelt malkas nastu uz muguras. No tā laika viņa nu arvienu sastapusi mežā lāci, kas no palīdzējis arī malku pārnest mājā.

Pēc kāda laika meitenei saslimusi māte, un māti kopdama viņa vairs nevarējusi iet mežā pēc malkas. Tad nu lācis pats lasījis un nesis malku un arī ūdeni mājā. Vienu nakti slimā māte tomēr nomirusi un meitene no bēdām nezinājusi, ko darīt, jo tuvumā tur nebījis neviens kaimiņš, un mātes brālis dzīvojis pilsētā. Tā raudot, viņa dzirdējusi, ka kāds piedauza pie loga. Viņa gājusi atvērt durvis, un ieraudzījusi tur lāci. Lācis ienācis iekšā, apskatījies un palicis arī ļoti bēdīgs. Pēc tam viņš aizgājis un vēlāku atkal atgriezies, nesdams zārku.

Meitene nomazgājusi māti, apģērbusi un ielikusi zārkā. Lācis paņēmis zārku uz muguras, rādījis meitenei, lai viņa nāktu viņam līdz, tad aiznesis zārku mežā uz kādu kalniņu, kur jau bijis izrakts kaps. Tur nu meitene ar lāča palīdzību apglabājusi savu māti.

Pēc kādām dienām atbraucis meitenes mātes-brālis pasērst pie savas māsas, un nu tik dabūjis zināt, ka tā jau ir nomirusi un apglabāta. Viņš nu teicis savai māsas meitai: "Ko tu nu viena pati te darīsi? Mājiņu jau var pārdot un tu pati nāc man līdz uz pilsētu!"

Meitene citādi būtu ar prieku braukusi uz pilsētu, bet tomēr viņai bijis žēl atstāt savu draugu lāci, kuŗš viņai tik daudz bija palīdzējis. gribēdama tomēr braukt mātesbrālim līdz, viņa vēl aizgājusi uz mežu atvadīties no lāča. Šķiŗoties viņa vēl apķērusies lācim ap kaklu un noskūpstījusi to. Te uzreiz lācis palicis par skaistu princi, kas viņu uzrunājis: "Tu mani esi izglābusi no briesmīga lāsta, es esmu ķēniņa dēls, bet viena ragana mani nobūra par lāci un nogremdēja manu pili zemē. Tikai tad es varēju tikt vaļā no šā lāsta, ja kāda jaunava mani noskūpstītu."

Tai pašā laikā pacēlās arī no zemes nogrimusī pils. Izglābtais princis nu apprecēja skaisto jaunavu un nu abi dzīvoja laimīgi.