A. 432. Skolotāja Dembrovska Zvirgzdaines pag.

Senejūs laikūs dzeivuoja uz pasauļa vīns kēniņš. Tam kēniņam beja dāls, kam beja duorga zalta kareta un taipat zalta ēzeļs. Ar itu ēzeļi un karetu jis pats braukuoja. Vacais kēniņš beja cīš: sirdīgs un vysod ļaudim taisīja slyktumu, taipat sovam dālam. Jo dālam beja jaunive, kura beja vīna tuolejūs kēniņa meita. Dāls jū cīši mīļuoja un taipat mīļuoja jū vacais kēniņš, dāla tāvs. Jaunuo princese nagribēja pasacīt, ka jei grib īt pi dāla par sīvu, un tai vaduoja aiz daguna vacū kēniņu un juo dālu. Jei mīļuoja pasasmīt par jīm, ka jī obi īsamīlī;ju:ši nu navar dzeivuot bez juos.

Kaidu reizi jaunuo princese izdevja pavēli pa vysom kēnestem, ka jei gaida svuotu taidā un taidā laikā. Izzynuoja myusu vacais kēniņš un taipat juo dāls. Vacais kēniņš pasaucja sovu dālu un runoj: "Kuram myusim braukt svuotūs, vai man, vai tev? Lai byutu lobuok un nabyutu kauna, vilksim lūzes, kuram kriss braukt svuotūs pi princeses!"

"Lobi!" pasacīja dāls sovam tāvam.

Suoka jī vilkt lūzes. Vacais kēniņš izvylka taidu lūzi, ka jam juobrauc svuotūs. Vacais kēniņš nu lelas prīcas ī'klīdzuos: "Muna laime mani gaida!"

Dāls palyka skumīgs m, nūlaidis golvu, pasacīja: "Nu, tāvs tova laime, brauc!"

Kas izdarits, tam jau gols. Vacais kēniņš a:zbraucja uz tū kēnisti pi tuos jaunuos princ.eses, bet dāls aizguoja pi sova zalta ēzeļa, izstuostīja ēzeļam vysu sovu bādu, apkēŗa ēzeli ap koklu un suoka rauduodams jū bučuot. Ēzeļs runoj: "Nabādoj un naraud, bet sēstīs man mugurā, es tevi aizvesšu pi tovas mīļuos princeses. Kad mes pībrauksim pi juos piļs, tu mani pamessi, bet pats īsi tuoļuok pa ceļu, es vysu itū darīšonu sataisīšu!"

Dālam beja cīši žāl jaunuos princesPs, jis jū cīši mīļuoja. "Lobi - pasacīja dāls ēzeļam un laidjās ceļā. Sāduos dāls uz ēzeļa un aizbraucja pi princeses piļs. Dāls palyka gaidīt ēzeli uz ceļa, bet ēzeļs pazuda. Dāls suoka staiguot un gaidīt ēzeļa, kū jis jam loba atness, kaidu ziņu, vai lobu, vai slyktu. Redz dāls, ka preti jam īt vaca vecene un padevja jam vāziņu, pasacīdama: "Tu ar itū vāziņu izsit treis reizes uz zemes!"

Dāls pajēmja nu vecenes itū vāziņu. Vecene tīpat uz vītas pazuda, bet dāls ar itū vāziņu izsita treis reizes uz zemes un tyuleņ pats puorsataisīja par bolūdi un pasacēļa gaisā. Daskrēja itys bolūdis pi piļs lūga. Lūgs beja attaisīts un bolūdis īskrēja princeses kambarī: Princese jau lasījās īt pījemt vīsus. Bolūdis sāduos jai uz plaiŗa un suoka runuot, ka jis ir taida un taida kēniņa dāls, un atskrēja, ka dabuotu jū sev par sīvu. Princese pajēmja itū bolūdi rūkā un pabučuoja, runuodama: "Ja pījemšu vīsus un aizdūšu jīm meikli, jo kurs pirmais atguoduos, tys byus man par veiru!"

Tai princese izguoja pījemt vīsus un svuotus. Beja daudz vīsu un svuotu. Princese runuoj: "Kas nu jyums atguoduos munu meikli, tys byus muns veirs!"

"Lobi!" pasacīja vysi svuoti un jauniči. Princese pasacīja vīnu meiklu, kuras nivīns nu svuotim un jauničim par stundes laiku naatguoduoja. Tūlaik ūtru reizi princese pajēmja vīnu ziernīti, nūmetja zemē un pasacīja: "Kas atrass tū, kas nu munuom rūkom izkrita, tys byus man par veiru!"

Vysi vīsi meklēja, bet nikuo naatroda. Bolūdis pajēmja tū ziernīti un padevja princesei. Vysi vīsi suoka smītīs, bet vacais kēniņš, dāla tāvs, runoja: "Nikas nu myusim naatroda ziernīša, bet atroda bolūdis. Varbyut, princese izīs pi bolūža!"

Vysi vīsi, smīdamīs, aizbraucza uz sovom muojom. Princese ar bolūdi sarunuoja sataisīt kuozas.

Atbrauc vacais kēniņš uz sovu kēnisti un tai dzeivoj, bet dāla navaicoj. Dāls suoka sasagatavuot uz kuozuom. Princese izdevja pavēli, ka pi juos kuozas ar bolūdi byus taidā un taidā dīnā. Tymā dīnā sabraucja daudz vīsu, tai pat atbraucja vacais kēniņš, dāla tāvs. Princese jau beja salauluota ar bolūdi un sēdēja aiz golda. Vysi vīsi jau smējās, ka jei pi putna izguoja. Atguoja tei paša vecene, īsita ar sovu ūtru vāziņu par goldu un bolūdis tyuleņ palyka par smuku dālu. Vysi vīsi nūsabreinuoja, bet vacais kēniņš pazyna sovu dālu un tīpat pi golda nu lelom dusmem krita un nūmyra.

Dāls suoka dzeivuot ar princesi, mīļuodami un bučuodami vīns ūtru.

Muns lobs draugs ar tī beja vysu redzēja un tai man stuostīja.