2. A. 332. 433. J. Johansone Rīgā, A. Bērzkalnes krājumā.

Kādam nabaga malkas cirtējam bija astoņi bērni un viņam bija daudz jāstrādā, lai visiem nopelnītu maizi. Kad bērni paaugās viņus atdeva pie saimniekiem, lai paši pelnās.

Pēc neilga laika malkas cirtējam ieradās atkal jauns bērns puisēns. Par šo jauno iemītnieku malkas cirtējam lieli prieki nebija, jo nu bija jārīko kristības un mājā nebija ne sausas garoziņas. Arī bērna krusttēvu nekur nevarēja dabūt, jo pie nabaga bērna kūmās neviens negribēja stāvēt.

Malkas cirtējs nobēdājies izgāja no mājas un ceļā satika ubagu. Malkas cirtējs nu lūdz viņu kūmās, šis arī apņemas un visu izdara, kas vajadzīgs. Nesdams bērnu no baznīcas mājā, ubags aizsteidzas citiem papriekšu. Mājā nokļuvuši, viņi atrod priekšā pilnu galdu ar ēdieniem un dzērieniem. Malkas cirtējs ļoti priecīgs un ēd, Dievu slavēdams.

Puisēns auga ļoti ātri un viņu nodeva pie nāburga par ganu. Ganos viņam bija iemīļota vieta zem vienas vecas liepas, uz akmeņa sēdēt.

Jāņu sestdienas vakarā puisēns sēd atkal zem liepas un dzied. Te no akmeņapakšas izlien čūska, bet ieraudzījusi puisēnu, tā atkal ātri aizskrien. Puika dzied vēl, lai čūska atgrieztos, bet tā neatgriežas.

Kādu dienu čūska atkal tāpat izlien no akmeņa apakšas un vairs nebēg projām. Ap pusdienas laiku čūska pārvēršas par daiļu jaunavu un stāsta, ka viņa esot apburta ķēniņa meita un ka pa divdesmit pieciem gadiem Jāņu naktī viņu varot atpestīt. Ja puisis gribot viņu glābt, lai tad to darot nākošu gadu Jāņu vakarā, tad būšot taisni divdesmit pieci gadi pagājuši. Puisis jautā, kas viņam jādarot? Ķēniņa meita nu stāsta, ka pusnaktī viņa kā čūska izlīdīšot un aptīšoties viņam ap kaklu un šim jā]aujoties trīs reizes nobučoties. Tai laikā viņš nedrīkstot ne sarauties, ne no bailēm iekliegties. Ja to izpildīšot, tad viss būšot labi.

Pēc gada puisis bija izaudzis par staltu daiļu jaunekli. Nosacītā Jāņu vakara naktī viņš noiet vecā vietā un gaida. Kad pulkstens nosit divpadsmit, no akmeņa apakšas patiešām izlien čūska un aptinas viņam ap kaklu. Viņš grib kliegt un mest čūsku projām, bet iedomājās ķēniņa meitu un noturējās mierīgi. Kad čūska viņu trīs reizes nobučoja, tad norībēja briesmīgs pērkons, no kuŗa jauneklis paģība.

Kad tas atmodās, viņš atradās ķēniņa pils zālē uz skaista dārga dāvana guļot. Gultas galvgalī stāvēja skaistā ķēniņa meita. Viņa pateicās par glābšanu un atdeva tam visu valsti, jo viņas tēvs jau bija miris. Jauneklis apprecēja ķēniņa meitu un aicināja arī savus vecākus un brāļus un māsas uz pili. Vecāki bija veci un negribēja šķirties no savas būdiņas, jo viņi tagad bija pārtikuši. Brāļi un māsas arī bija izprecēti un dzīvoja pārticībā. Tā jauneklis ar savu daiļo sievu nodzīvoja ilgu mūžu `savā valstībā.

Piezīme. Pēc A. Ārnes pasaku tipiem, šī pasaka gan nāktu starp 400-410 numuriem, bet pēc satura viņa tomēr nav šķiŗama no iepriekšējās. Tikai ķēniņa dēla vietā ir še runa par ķēniņa meitu. P. Š.