1. A. 440. K. Tarzieris Druvienā, Brīvzemnieka "Sborņik" 108. LP, VII, II, 19, 5, 1.

Vienai ķēniņa meitai aplam skaista zelta bumba, ko pati Laimas māte tai dāvinājusi. Reiz ķēniņa meita pagalmā rotā ar bumbu, un bumba iekrīt akā. Tīri nomirt vai gribēja aiz žēlabām ķēniņa meita, ka tādu dāvanu uz visiem laikiem pazaudējusi. Šī aiziet pie akas un raud. Te viena varde ietikusies akā: "Neraudi vis, ķēniņa meita, es bumbu tev izvilkšu no akas, ja solies to izpildīt, ko nule pat vēlēšos."

"Ko laba tad nu vēlies?"

"Lūk, ko vēlos! Gribu zem vienas apsegas ar tevi gulēt, no viena šķīvja ēst, no viena kausa dzert, vienā istabā dzīvot."

Ķēniņa meita bija mierā, varde tūdaļ izmeta bumbu no akas. Ķēniņa meita paķēra bumbu, projām uz māju, nelikdamās par vardi vairs ne zinot. Bet varde tik ļik, ik, ik! pakaļ. Iesteidzās savā istabā ķēniņa meita, aizslēdza durvis, bet varde sagaida ķēniņu, izstāsta visu. Ieiet ķēniņš pie meitas un saka : "Ķēniņa meitai pieklājās vārdu turēt. Izpildi, ko solījusies!"

Nu ielaida vardi istabā. Ēda vakariņas, ķēniņa meita liek atnest divi šķīvjus: vienu sev, otru vardei, bet varde ne par ko. Ko darīsi? Bija jāēd no viena. Sirds aptecēja ķēniņa meitai, bija jāatstāj no galda. Pienāca nakts, vajadzēja kopā gulēt. Gan ķēniņa meita negribēja vardi laist gultā, bet pats ķēniņš piespieda pieņemt. Šī ietinās apsegā, varde žēlojās, ka auksti esot. Šī sākumā likās to nedzirdam; bet kad varde neļāva aizmigt, tad cirta vardi gar sienu, ka nočinkstējās vien.

Bet varde bijusi apburts ķēniņa dēls. tiklīdz nu varde atsprāga no sienas, te gadījās no viņas skaists ķēniņa dēls. Tagad viņš gan patika ķēniņa meitai. Drīzi pēc tam atbrauca ķēniņa dēla vecāki, tie maz maz dzīvi bija nobēdājušies. Pat kučiers sastīpojies dzelzs stīpām; lai nobēdājies nepārlūztu. Prieks nu bija lielisks, ka savu dēlu atkal atdabūjuši. Ķēniņa dēls nu apņēma ķēniņa meitu un sarīkoja plašas kāzas.