5. A. 440. A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē. LP, IV, 39, 2.

Vienai mātei divas meitas: īstā un pameita. Īsto meitu tā lutina, pameitu ienīst. Kādu nakti, kad citi jau guļ, māte sūta pameitu ūdeni sanest. Viņa aiziet; bet tavu sodu! nevar akai piekļūt: liels krupis aizplēties priekšā un nedod ūdeni ne lūdzams. Lai apsoloties viņam par sievu, tad ja. Neko darīt, apsolījusies. Šī nu sanes ūdeni un tad domā arī pie miera iet.

Bet līdz labi apgulusies, te krupis pie durvim: lai laižot taču iekšā, vai nemaz neatminoties, ko pie akas solījusies! Neko darīt, krupis sauc uzsaukdams, kamēr bija jālaiž iekšā. Bet tas tik nu tas iesākums. Līdz labi ieticis, tā mans krupis viens divi norauj savu krupja kažociņu un ne prasa nekā - pie pameitas gultā iekšā. Pamāte domā: "Es tev, krupi, rādīšu! Sadedzināšu tavu kažoku, redzēs gan, ko tad iesāksi!"

Domāts - darīts. Bet vai tie nav brīnumi? Līdz āda sadegusi - krupis izlec no gultas par daiļu, daiļu puisi un bildina meitu no tiesas sev par sievu. Pamātei nemaz netīk tāds puisis pameitai atdot, labāk savai īstai meitai, bet puisis par to ne dzirdēt: paņēma savu bildināto līgavu un apprecēja.