l. A. 440. Ernsts Birznieks no Anša Kānberga un Billes Treibergas Dzirciemā. Jkr. III, 39 (15). LP, VII, II, 19, 4, 1.

Ķēniņam bija ļoti slimīga princese. Neviens ārsts to nevarēja dziedēt. Kādā vasaras vakarā viņa ar visu slimību izkuļas ārā. Gabaliņu pagājusi, viņa satiek vecu vīriņu. Vecais vīriņš dod labvakaru un prasa, kas viņai kaitot? Princese izstāsta tā un tā: "Esmu ļoti slima, bet neviens ārsts man nevar līdzēt."

"Kad jūs mani klausītu, tad jūs gan paliktu vesela, bet mani jau neklausīsit."

"Klausīšu, klausīšu visu, teiciet tik!"

Vecais vīriņš iesāk: "Jums katru nakti pulksten divpadsmitos vienai pašai jāiziet sētā pie akas un jāizdzeŗ glāze auksta ūdens .

Princese patencināja vecajam vīriņam un steidzās atpakaļ uz mājām. Pulksten divpadsmitos naktī viņa viena pati iziet sētā pie akas dzert ūdeni, bet nevar uzvilkt ūdens spaini. Viņa izmocas visādi, bet kā nevar, tā nevar. Un cilvēka neviena nav brīv saukt palīgā. Princese sāk raudāt. Te pietek mazs balts sunītis un prasa, par ko viņa raudot? Princese raudādama stāsta, ka nevarot izvilkt ūdens no akas. Sunītis teic: "Ja jūs man apsolaties būt par sievu, tad es jums izvilkšu katru nakti ūdeni, kamēr jūs paliksit vesela."

Princese nezin, ko darīt. Viņa domā: "Tie jau tik nieki vien būs. Šunelis mani gribēs par sievu! Solīšos, lai viņš velk, ja var."

Princese apsola. Baltais sunītis tūlin izvelk ūdeni un pazūd. Tā tas nu notiek katru nakti, kamēr princese paliek vesela. Nu viņai vairs ūdens nevajaga - nu arī sunītis aizmirsts. Sāk jau nākt sveši prinči pie princeses uz precībām. Viņai ienāk prātā baltais sunītis. Viņa stāsta par to tēvam. Tēvs teic: "Kad jau tu esi solījusies tad jāgaida, kamēr vi nāks pēc tevis precēt, tad redzēsi, kas tur ir."

Tā nu princese sagaida veselus trīs gadus, bet sunītis vēl nerodas. Citi precinieki ar katru dienu spiežas virsū, kamēr arī princese beigu beigās vienam apsolās. Kāzu priekšvakarā visi kāzinieki jau sabraukuši - sāks patlaban dancot. Jaunais brūtgāns uzņem brūti uz pirmo danci. Te kāzinieki ieklausās, ka aiz durvim kāds dzied:

Laid mani iekšā, man' sirsniņ', "

Laid mani iekšā, cīruliņ!

Vai atmini tos vārdiņus,

Ko pie akas runājām?"

Princese liek attaisīt durvis, baltais sunītis ieskrej iekšā. Neviens viņu daudz neievēro. Princese taisās iet ar savu brūtgānu, princi, dancot. Mazais baltais sunītis atkal priekšā un dzied:

"Ņem mani dancot, man' sirsniņ' ,

Ņem mani dancot, cīruliņ!

Vai atmini tos vārdiņus,

Ko pie akas runājām?"

Sunītis dzied un pinas dancotajiem pie kājām, tā kā nemaz nevar dancot. Princese pavisam nokaunējusies, ka tāds šunelis viņai tā var dziedāt: "Ko pie akas runājām?" Viņa nemaz vairs nedanco, ies ēst vakariņas. Princese ar princi nosēžas blakām galda galā un grib patlaban sākt ēst.. Baltais sunītis atkal klāt un dzied:

Dod man ēst, man' sirsniņ',

Dod man ēst, cīruliņ !

Vai atmini tos vārdiņus,

Ko pie akas runājām?"

Princese liek nolikt šunelim uz īpašu gaidu pēperkoku, krenģeļus un citus gardumus. Šunelis ēd, ko var - kas atliek. to sabāž aiz ādas. Pēc vakariņām visiem jāiet gulēt. Princese ar princi ieiet brūtes kambarī un aizšauj durvis. Baltais sunītis aiz durvim dzied:

"Laid mani iekšā; man' sirsniņ',

Laid mani iekšā, cīruliņ!

Vai atmini tos vārdiņus,

Ko pie akas runājam?"

Princese ielaiž balto sunīti savā kambarī un iet ar princi gulēt. Sunītis dzied atkal:

"Ņem mani blakām, man' sirsniņ',

Ņem mani blakām, cīruliņ !

Vai atmini tos vārdiņus,

Ko pie akas runājām?"

Princese pieņem arī sunīti gultā. Nu guļ visi trīs. Naktī princim metas nelaba dūša, viņš par daudz sadzēries, sāk vemt tā kā visa gulta smird. Princese atgriežas uz sunīša pusi, te pavisam cits kās: aiz ādas sabāztie pēperkoki, krinģeļi, cvībaki izplata tik jauku smaržu, ka princese; paliek līdz pat rītam tā guļot. Pret gaismu princis pamožas un nu mana, ka būs pavisam šķībi nodzīvojis, jo princese viņam atgriezusi muguru. Aiz kauna viņš tūlin pa durvim ārā un prom, tā kā ne atpakaļ vairs nepaskatā .

Otrā rītā jauno pāri augšā ceļot, atrod tik princesi un balto sunīti gultā. Kāzinieki nezin, kas nu būs, kas nebūs. Brūtgāns aizmucis un brūte guļ ar baltu sunīti kopā Bet princese izskaidro visiem, ka šis baltais sunītis esot viņas brūtgāns un ar to arī šodien laulāšoties. Visi iet uz baznīcu, ķēniņš ar ķēniņieni pa priekšu, tad princese ar balto sunīti un tad visi citi kāzinieki. Līdz princese ar sunīti pienāk pie altāŗa, sunītis pazūd. Visi izbīstas un brīnas. Bet tai pašā acumirkli brauc un jāj pa baznīcas placi, ka rīb un dimd vien. Pa baznīcas durvim nāk tāds princis iekšā ka tīri jābrīnās, vienās zelta tresēs vien ģērbies. Viņam no pakaļas draso spožos mundieŗos viņa kaŗa spēks. Princis nāk nostājas princesei blakam un saka: "Es esmu tavs baltais sunītis Caur to tu mani izglābi no maniem lāstiem, ka soli ies man būt par sievu. Tagad nu būšu atkal cilvēku starpā un arī pats cilvēks."

No baznīcas iznākuši, kāzinieki ieraudzīja ļoti skaistu diženu pili vienos logos, vienos skursteņas, viss no tīra zelta un sudraba , kā mirdzēt mirdzēja. Tur jaunais princis aizgāja ar savu salaulāto sieviņu dzīvot un valdīt.

Kāzas dzēruši varenas- Bijuši rauši, rauši, visvisādi rauši : sviesta rauši, piena rauši, visvisādi rauši. Bijis alus, alus - visvisāds alus: medus alus, apiņu alus, visvisāds alus. Bijušas maizes, maizes - visvisādas maizes: miežu maizes, rudzu maizes, rupjkviešu maizes -- visvisādas maizes. Bijis muziķis, visvisāds ausim patīkams: pūsti ragi, sistas bungas, trīcināti sietiņi. Dancojuši', ēduši, dancojuši, ēduši, kamēr kāzas nodancojuši.