2. A. 440. A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē -Pienavā. LP, II, 5.

Kāda pamāte apietas ar savu pameitu dikti suniski. Pameita gan izdara visu uz mata, ko jau tik liek, bet tomēr nevar un nevar iztapt.

Kādu dienu pameitai jāatnes ūdens no akas, ka spainis sauss. Nabadzīte raud gaužas asaras. Te - kur gadījies, kur ne - attek balts sunītis un saka: "Ja tu mani ņemsi par vīriņu, tad gādāšu, ka ūdeni aiznesīsi." Meitiņa apsolās. Sunītis tūlīt izdara, kā solījies, un tad pazūd.

Pēc kāda laika pameitai gadās cits brūtgāns. Viņa negrib iet, bet pamāte uzstāj, ka jāiet. Nekā darīt. Pienāk kāzu vakars : brūtgāns atlaiž, visi tek pretim, baltais sunītis arī tai pulkā gadījies. Citi saiet iekšā, sunīti pamet laukā. Te uz reizi baltais sunītis laukā - sāks tik dziedāt:

"Meitiņ mīļā, laid mani iekšā,

- Mani mazu vīrulīt'

Vai atmini to dieniņu,

Ko pie akas solījies?"

Visi pasmejas par sunīša labo muti un, joku dēļ, ielaidīs arī. Sunītis ietek istabā, ierauga brūtgānu brūtei blakus un tūlīt dzied atkal:

"Meitiņ mīļā, ņem mani blakus,

- Mani mazu vīrulīt'

Vai atmini to dieniņu,

Ko pie akas solījies?"

Brūtgāns domā: "Jocīgs šunelis! Jāļauj jau būs, lai nāk arī blakus, kad tik dikti lūdzas."

Sunītis apguļas brūtei pie kājām un vairs nesaka ne vārda. No rīta sākas derības, sunītis dzied atkal:

"Meitiņ mīļā, ņem mani derēt,

- Mani mazu vīrulīt'

Vai atmini to dieniņu,

Ko pie akas solījies?"

Brūtgāns jau atplēš muti, bet vēl neko. Pēc derībām jāēd brokasts, sunītis dzied atkal:

"Meitiņ mīļā, ēd ar mani,

- Mani mazu vīrulīt'

Vai atmini, to dieniņu,

Ko pie akas solījies?"

Brūte noliek savu tiesu sunītim, šis paliek klusu. Pēc brokasta visi sasēž ratos un brauks uz baznīcu pie laulībām; sunītis dzied atkal:

"Meitiņ mīļā, ņem mani ratos,

- Mani mazu vīrulīt'

Vai atmini to dieniņu,

Ko pie akas solījies?"

Nobrauc baznīcā, mācītājs sāk laulāt. Te uzreiz sunītis itin dikti :

"Meitiņ mīļā, ņem mani laulāt,

- Mani mazu vīrulīt'

Vai atmini to dieniņu,

Ko pie akas solījies?"

Mācītājs prasa: "Ko tad tu solījies? Izsaki visu, ātrāki nelaulāšu!"

Meita nu izsaka galu no gala. Pamāte speŗ vai zemes gaisā; tomēr nekā darīt. Ne mācītājs nu vairs laulā, ne arī pameitai acumirklī ko padarīt. Tik brūtgāns bij prāta vīrs, tas saka: "Kāpēc, meitiņ, man tūlīt neizteici visu skaidri? Kā lai to zinu?"

Būtu teikusi labprāt, bet baidījos no pamātes."

Pamāte, to dzirdēdama, dusmās izskrien no baznīcas laukā , sunītis tai pakaļ. Pamāte grib sunīti rokā dabūt; bet tai pašā acumirklī atlaiž varena karīte astoņiem zirgiem. Sulainis nolēc no buka, atdara karīti un lūdz balto sunīti iekšā kāpt. Baltais sunītis iekāp karītē un pārvēršas par staltu ķēniņa dēlu. Tagad pameitu laulāja ar ķēniņa dēlu un aizveda uz zelta pili. Bet pirmo brūtgānu, par viņa labsirdību, ka licis sunīti iekšā laist, ļāvis pie brūtes kājām apgulties, ieņēmis ratos, - ķēniņš to iecēla par savu pirmo padoma devēju.