Ķēniņa dēls suņa veidā.
3. A. 440. A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē. LP, IV, 39, 1.
Vienai mātei bija īsta meita un pameita. To īsto meitu viņa mīlēja, bet pameitu ienīdēja.
Vienu nakti māte sūta pameitu uz aku atnest tā ūdeni, ka spainis ārpusē sauss. Pameita aiziet pie akas un raud gaužas asaras. Te pietek balts sunītis, prasīdams: "Meitiņ, izteici, kādēļ tev jāraud?
,,Ja, kad tu, sunīti, zinātu! Mana pamāte uztiepj, lai iesmeļu no akas ūdeni, tā ka spainis ārpusē sauss."
"Apsolies man par līgavu, tad pamācīšu, kā var gan ūdeni iesmelt un tomēr spainis ārpusē sauss."
Vai nu par jokiem, vai no tiesas - pameita izteica arī to vārdiņu: ja.
"Labi!" sunītis teicis, "uzklausies! tūlin tevi pamācīšu. Aizteci pēc otra spaiņa un ielej tanī no šī spaiņa, tad otrs spainis paliks ārpusē sauss."
Pameita tā dara un, re, kā izdodas. Bet pamātei tas īsti netika, ka šī ūdeni tomēr atnesusi, viņa bubina un ēdas caurām dienām, līdz beidzot sagudro pameitu izprecināt kuŗam katram, kāds pie rokas gadītos. Gadījies arī, kas ņem. Bet kāzu rītā sunītis dziedājis pie durvim:
"Meitiņ, mīļā, laid mani iekšā,
Mani mazu vīrulīt,
Vai neatmini to dieniņu,
Ko pie akas solījies?"
[Suni neviens īsti neievēro un kāznieki brauc tikai uz baznīcu. Bet suns skrien līdz un baznīcā saka atkal to pašu. Nu mācītājs prasa meitai, ko viņa esot solījusi. Meita arī visu izstāsta. Kad mācītājs to dabū zināt, viņš vairs negrib jauno pāru laulāt. Pa tām starpām suns izskrien ārā un viņam pretī brauc lepna karīte. Suns iekāpj karītē un pārvēršas par skaistu ķēniņa dēlu. Viņš nu ņem bārenīti pie rokas, iet baznīcā un mācītājs tagad salaulā viņus.]