4. A. 440. M. Ozols Durzupē. LP, IV, 39, 3.

Vienai mātei bijušas divas meitas: īstā un pameita. Īsto meitu māte lutinājusi, bet pameitu nevarējusi ieraudzīt. Bārenīte izdarījusi visus pamātes darbus. Reiz pamāte pavēlējusi, ka pameitai jāiet ar sietu pēc ūdens. Nevarējusi iesmelt - raudājusi. Piestājies balts sunītis, teikdams: ".Apsolies man savā kāzu dienā pirmo kumosu atmest un baznīcā ,pie laulībām līdz ņemt, tad līdzēšu ūdeni pārnest."

Šī apsolījusies. Drīzi pēc tam gadījies pameitai brūtgāns un nu svinējuši kāzas. Kāzu rītā attecējis sunītis, ielīdis pagaldē un teicis: "Meitiņ, mana tīrulīte, ko pie akas runājām?".

Pameita atminējusies un iedevusi pirmo kumosu sunītim. Braukuši uz baznīcu - sunītis visur līdz. Mācītājs sācis laulāt. Te sunītis mudīgi mudīgi ielicis savu pēdu pameitai plaukstīs un teicis: "Meitiņ, mana tīrulīte, ko pie akas runājām?"

Mācītājs prasījis: "Ko tad jūs runājāt?"

To un to -- pameita izstāstījusi.

"Vai! tad jau tu man esi jālaulā ar sunīti!" mācītājs izspriedis un arī patiesi salaulājis.

Bet līdz ko arī salaulājis, te sunītis pārvērties par varenu ķēniņa dēlu. Nu pameita bijusi laimīga jo laimīga; nu svinējuši tādas kāzas, ka ne iedomāties, cik līksmas.