1. A. 441. A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē -Pienavā. LP, II, 6.

Vienam tēvam un mātei nebij neviena bērna. Reiz tie abi, aiz galda sēdēdami, runāja: "Kaut jele Dievs mums mazākais tādu bērniņu dotu, kā ezīti!"

Tos vārdus izteicot, mazs ezītis izlien no aizkrāsnes un saka: "Es esmu jūsu dēls!" Vecie pieņem ezīti un izaudzina.

Kad ezītis bij pieaudzis, tad māte saka tā: "Ja mans dēls būtu lielāks, tad paganītu cūkas bet tik maziņu cūkas nomīs un ko tad?" '

"Ko bēdāties, gan jau izganīšu!" "Vai tad tev bail nebūs, dēliņ?"

"Man no cūkām bail! Tā tīra ļauna lieta! Dodiet tik šur gan jau izganīšu!" Labi. Ezītis nu aizdzen cūkas uz mežu un sagana trīs gadus,

nemaz mājā nedzīdams. Cūku pulks pieaudzis par tiem gadiem tik liels, ka ne izskaitīt nevar: tomēr ezītis tev nogana uz matu. Bet nu gadījās, ka tās zemes valdnieks bij izgājis tai mežā

medīt un tur apmaldījies. Viņš maldoties ierauga ezīša cūku pulku, bet pašu ganiņu neredz, jo ezītis ielīdis vāverīšu cērpā.

"Vai te kāds gans arī pie tām cūkām ?" valdnieks skaļi sauc. "Ače! te jau esmu!" ezītis cērpā atbild.

"Kur tu esi?" "Vāverīšu cērpā esmu."

"Nāc šurp pie manis, izrunāsimies!" ,,Kālab ne?" ezītis atbild un izlien laukā. "Kā tu tik mazs vari cūkas noganīt?" "Kā tu tāds liels vari apmaldīties?" "Izved mani ārā no šī meža."

"Kālab ne? Dod man savu jaunāko meitu par sievu, tad tūlīt."

"'To nu gan ne! Es tev tādam mazam krupim došu meitu! "

,,Kad ne; ne - meklē pats ceļu!"

Valdnieks aizjāj. Bet visu dienu izmaldījies, vakarā klāt atkal.

Kur tu esi? Vadzi, mazo ganiņ, nevaru vis ceļa atrast, nāc izved mani ārā."

"Kālab ne? Dod tik man savu jaunāko meitu - tūlīt." "Ej, ko tu muldi? To jau nevaru!"

,,Kad ne, ne - meklē pats ceļu!"

Maldītājies apjāj, apjāj tādu riņķi; necik ilgi klāt atkal. ,,Nu, kas ir? Izved mani laukā!"

"Kālab ne? Dod tik man savu jaunāko meitu - tūlīt." Ko ar tevi iesākt? Ņem vesels!"

"'Tad tu apsoli man savu meitu?" "Apsolu!"

,,Labi! Tagad jāj man par šo teku pakal; bet steidzies, kamēr man cūkas nedabū izklīst."

Ezītis parāda valdniekam ceļu, nosaka, kurā dienā būšot uz kāzām braukt un tad steidzas, ko tik vien māk, pie cūkām atpakaļ. Trīs dienas priekš kāzām ezītis pārdzen cūku pulku tēva sētā. Tēvs saņem rokas: visas kūtenes, visi aizgaldi, visi pasekšņi, visas malu maliņas pilnas; griezies, kur gribi - visur ŗukst.

Trešajā dienā, agri, agri, ezītis uzvelk goda drēbes, pārvelk eža kažociņu tām pāri, aizjūdz divus melnus gaiļus tāšu karītei priekšā un tad laiž, ko māk, uz pili pie savas līgavas. Valdinieks nesagaida vis šo plikām rokām; tas pavēl kaŗavīriem ar akmeņiem mest, lai tāšu karīte sašķīstu un gaiļus nosistu. Bet, kuŗš akmens nāk, tā gaiļi ķir! ķir! ķir! palec uz augšu - akmens pa apakšu cauri. Un nu tā vien, kamēr karīte apstājas pie pils durvim, un gaiļi abi nodzied: "Kiķerikū! Mūsu valdnieka znots atbraucis ! "

Līgava iznāk pretim, ieceļ ezīti zīda priekšautā un ienes pilī. Abas vecākās māsas smejas, zobojas; bet jaunākā tik atbild: "Lai, lai, kāds jau nu man novēlēts, ar tādu pietikšu!"

No rīta līgava atkal izceļ ezīti savā priekšautā un aiznes uz baznīcu laulāties. Laulības gredzenu ezītim uzbāž uz ķeblīti un pēc laulībām sieviņa ieņem savu vīriņu priekšautā, lai pārnestu atpakaļ uz pili. Citi gan smejas par jocīgo pārīti, bet jaunā sieva tik atbild: "Lai, lai, kāds jau nu man novēlēts, ar tādu pietikšu!"

Vakarā, gulēt iedams, ezītis novilcis savu eža kažociņu un nolicis kājgalā. Sieva, to redzēdama, domā: "Kam nu tādu ērkšķainu kažociņu glabāt. Pag, pag, lai tik vīriņš piemigs - kažociņu vajaga sadedzināt!"

Kā domājusi, tā padara. Bet kas nu notika? Līdz ko kažociņš sadedzis - vīriņš uz nāvi slims. Šī nu raud un aizbildinās; ezītis turpretim, par sāpēm nebēdādams, vēl sievu mierina sacīdams: "Sieviņ, miļā, zinu jau zinu, ka jaunā nodomā to nedarīji, bet tev vajadzēja ar vīriņu aprunāties, iekams pie kāda darba ķeries. Redzi, nebūtu tu tagad kažociņu sadedzinājusi, tad pēc divām nedēļām būtu tā kā tā no viņa vaļā ticis bez kautkādām sāpēm; tomēr ja izcietīšu, tad tik tu redzēsi brīnumus: asaru vietā tu līksmosies." .

Gŗūti ezītim gāja - tomēr cieta un izcieta. It īpaši beidzamo dienu slimība nejauki vārdzināja. Bet līdz ko saulīte norietēja, tā ezītis no gultas āŗā, nošņauc trīs reiz deguntiņu nu acumirklī paliek par staltu ķēniņa dēlu. Sievas tēvs no priekiem atdod valdību savam znotam. Jaunais valdnieks ataicina savus vecākus pie sevis un tad dzīvo ar savu jauno sieviņu laimīgi.