2. A. 441. M. Zaube Rīgā, A. Bērzkalnes krājumā.

Reiz dzīvoja vecītis ar vecenīti, kuŗiem nebija neviena bērna Kādā vakarā vecenīte sacīja uz vecīti: "Kaut mums būtu tik viens bērniņš.

Tikko vecenīte tos vārdus bija izteikusi, te no aizkrāsnes izlīda ezītis un sacīja: "Es esmu jūsu dēls!" Nu vecīšiem bija liels prieks.

Reiz vecenīte sacīja dēlam: "Izdzen cūkas un pagani laukā , bet tik pasargies, lai cūkas tevi nesamīda."

Ezītis atbildēja : "Laid tik mani ganos, gan jau es varēšu noganīt!"

Vecenīte arī izlaida cūkas, un cūku bija ļoti daudz. Ezītis sadzina cūkas vienā biezā mežā un tur ganīja, bet pats bija ielīdis koka dobumā:

'Te reiz apmaldījās ķēniņš, un uznāca uz to vietu, kur ezītis ganīja cūkas. Viņš piegājis taisni cūkām klāt, sauca: "Kas tā cūkas gana, lai nāk šurp!"

Ezītis, izlīdis no koka dobuma ar pātagu rokā, saka:

,,Es ganu cūkas."

Ķēniņš, ezīti ieraudzījis, sāka brīnīties, kā viņš varot tik daudz cūku noganīt, un tad ķēniņš prasīja. lai vigu izvedat no meža ārā. Bet ezītis sacīja: "Dod man savu jaunāko meitu tad es izvedīšu tevi no meža ārā." '

Ķēniņš negribēja dot savu meitu, tad ezītis sacīja: "Nu kad ne, tad meklē pats ceļu!"

Ķēniņš aizjāja. Viņš jāja, jāja, bet no meža ārā tikt viņš nevarēja. 'Tad viņš aizjāja atpakaļ pie ezīša un lūdzās par otru reizi bet ezītis ne vārda, ja nedod viņam meitas.

Ķēniņš jāja visapkārt, bet izejas nekur nevarēja atrast, nāca pie ezīša atkal atpakaļ un lūdza trešo reiz, lai izved viņu no meža ārā, tad arī dabūšot meitu.

Nu labi, ezītis izveda ķēniņu no meža ārā un sacīja: ,,Rītā braukšu meitai pakaļ."

Ķēniņš pārjāja mājā un izstāstījis pieteica, lai kalpi viņu rītu ar akmeņiem nomētājot. Ezītis pārdzina cūkas mājā un sacīja: "Rītu braukšu pēc ķēniņa meitas!'`

Rītu no rīta ezītis sajūdza divus gaiļus ratu priekšā un brauca uz pili. Visi pie pils stāvēja un smējās, ka ezītis jau braucot. Kalpi sāka ezītim sviest ar akmeņiem, bet kā akmens nāca, ta gaiļi palēcās uz augšu un akmens viņus neaizkāra. Te arī iznāca jaunākā princese, paņēma ezīti un ielika savā priekšautā.

Vecākās māsas sāka zobot un izsmiet, bet jaunākā nelikās ne zinot. Viņa ienesa ezīti istabā un nolika gulēt.

Otrā rītā viņa ielika ezīti priekšautā un aizbrauca uz baznīcu salaulāties. Vakarā gulēt ejot, viņa ielika ezīti savā gultā. Vēlāk ezītis domādams, ka princese guļ, novilka savu kažociņu un nolika kājgalī. Princese, visu noskatījusies, paņēma kažociņu un sadedzināja.

Ezītis nu palika ļoti slims, viņš stipri mocījās no lielām sāpēm. Drīz viņam sāpes pārgāja, un viņš pārvērtās par staltu princi. Viņš izstāstīja princesei, ka nevajadzējis kažociņa sadedzināt, tad viņam nebūtu nekādas sāpes jācieš. Nu vecākajām māsām bija ļoti žēl. Tagad princis un princese atsauca arī vecīšus uz pili dzīvot, un dzīvoja laimīgi.