3. A. 441. A. Vaļminska Līksnā, J. Rupjā krājumā.

Dzeivuoja vīns kēneņš, jam pirmuo sīva beja nūmyruse un palyka vīns dāls. Kēneņš apsaženēja ar ūtru sīvu. Jei beja čaraunēca [kr. burve]; tuo dāla naļubēja kr. mīlēt] un prasēja nū kēneņa, vai jis pazvaļēs [kr. atļaut] dālu nūluadēt par ezēti uz dividesmit godim.

Kēneņš pazvaļēja un sīva dālu nūluodēja par ezēti uz divdesmit godim. Dāls tyuleņ palika par ezēti un guoja plašā pasaulē. Guoja, guoja, uz vīna kalna īraudzēja ļūti skaistu sātu. Jis daīt pī duravom un klaudzyna, izīt skaista meita. Jis prosa, lai meita jū īnas ustabā un dūd koč drusku maizes. Meita nūsabeida un pasoka tāvam. Juos tāvs beja kēneņš, jis pajēme ezēti, īnesa ustobā, deve maizes, yudiņa. Ezēts vaicoj nū kēneņa, par kū jis tik skumeigs? Kēneņš pasaka, ka jam ir izgaiss daudz cyuku. Ezēt's kēneņam soka, ka jis var cyukas atrast. Ezēt's soka kēneņam: "Ja tik tu man atdūsi sovu meitu, tad cyukas byus otkon tovā klāvā."

Kēneņš apsūlēja, bet ar taidu nūdūmu, ka atrass cyukas, uts vēļāk ezēti nūsyss. Bet ezēt's nabeja taids muļkis, ka kēneņš jū apmuoneitu. Jis zynuoja, ka tamā mežā ir nalela muojiņa un tamā dzeivoj cīši dīvbejīgs pops. Jis sacēja kēneņam : Ti tuodu nūrunu, ka atrassim cyukas un reizē sasalauluosim."

Kēneņš teica: ,,Tys ir labi, brauksim vīn meklēt. "

Pajēme zyrgus un brauce meklēt: kēneņš, kēneņa meita un kolpi. Jī juoja pa lelim mežim, kur daža [kr. pat] nadzierdēja nivīna putniņa dzīsmes. Juoja, juoja -- izjuoja uz lela laukuma, tur jīīraudzēja cyukas.

Kēneņš nīsaprīcovuos un grīzēs atpakaļ uz sovu pili ar vysuom cyukuom , bet meitas savas ezēšam nadeve un naļuove īt uz laulībuom. Kēneņš dūmuoja atstuot ezēti mežā. Tyk tuoli juoja kēneņš, cyk tuoli zynova ceļu pī krystcelēm, tuoluok naznova ceļa. Vysi gudrova, bet ni vīns nazynova. Vairs nav kū darīt, grīzēs atpakaļ ar taidu dūmu, ka nūsiss ezēti, kad zynuos ceļu.

Atsagrīzuši atpakaļ, jī ezēša jau tamā vītā naatroda. Pī tuos muojiņas beja lela egļe ar cauru vydu, ezēts beja tamā nūsaglabuojīs. Uz laimes ezēts atroda tamā eglē gūvis rogu

tū rogu, ezēts suoka Pajēmis pyust, nū roga beja dzieržamas vysaidas skaistas skaņes, leidzīgas vysu nutnu skaņēm. Kēneņš nūsabeiduos un suoka saukt, kas tamā caurumā, lai paruoda koč vīnu rūku. Ezēts izbuoze vīnu rūku, kēneņš tagad pazyna ka tur ir ezēts. Jis prasējā, lai izvad jū uz ceļa. Ezēts sacēja: "Atdūd man sovu meitu, izvesšu uz ceļa.

Bet kēneņš vys tik dūmova ezēti nūsist is soka uz ezēti : "Līn tyk uorinē un ej uz laulībuom!"

Kad kēneņnš itū pasacēja, tad ezēt's izleida nū egles un guoja kluot pī kēneņa meitas, bet meita rauduodama sacēja sovam tāvam: " Juo tu mani atdūsi ezēšam tad es lobuok gotova miert tepoš uz vītas."

Kēneņš palyka cīši skumeigs un dūmuoja; kai tik mudruok izgubēt ezēti. Cykuom jī runova, aizguoja nakts. Apsamete vysi uz mīra bet kēneņa meita nagulēja, un vys raudova. Ezēt's ar nagulēja. Leidzi pysi sagula, ezēt's nūmete sovu kažūceņu, palyka par cīši skaistu princi un stuojuos kēneņa meitai prīšlcā. Jī runova leidz dīnas bluozmai. Leidzi aizause dīna, ezēts otkon apvilka sovu kažūceņu un taurēja sovā rogā,

Pīsacēlēs kēneņš un kolpi. Kēneņš pošulaik gribēja ezēti gubēt, bet tagad jau meita ar naļove gubēt ezēša. Kēneņš sacēja: "Juo tu naļaun maņ juo gubēt, tad es tevi atdūmu jam par sīvu. Tyuleņ aizguoja uz tū ustobiņu pi popa un grīzēs uz sovu pili. Kēnenš ar sovu meitu un kolpim dzyna reizē ar cyukas. Cykuom i atjuoja uz sovu pili, jau beja tymss nū ceļa uotri aizmyga , bet kēneņa meita nagulēja un dūmovai kū byus izdarēt ar ezēti. Ezēt's nūmete sovu kažūceņu un stuojuos kēneņa meitai prīškā kai cīši skaists princis. Kēneņa meita pascēja sovuom kolpyunēm, lai sadadzynoj kažūceņu. Kai tik pascēja, kolpyunes pajēme kažūceņu un dadzynuoja, bet princ's sasatryuka un vaicoj: "Kas te taids par smuordu, voi nadag muns kažūks?"

Tyk beidzēs dagt, princis cīši aizsaraudova un saka kēneņa meitai: "Ka tu tai man padarēji, tad tu mani naradzēsi pīci godi," un padeve jai mozu ūzula klucīti, saceidams: "Tev itys klucēts byus juotur mutē, cykuom atbraukšu par princi, juo tys klucēts sadyls ogruok pīcu godu laika, tad es grīsšūs agruok."

Tymā ocumirklī jis pazuda nū juos acu. Kēneņa meika pastuostēja par tū kēneņam un cīši raudova, tai ka navarēja dzierdēt pat poša leluo trūkšņa aiz osoruom un sirdsuopēm..

Paguoja četri godi un treis dīnas. Pīktā godā klucēts jau beja mutē sadyl's. Caturtā dīnā pīktā goda laiks beja zam vokora. Kēneņa meita guoja apsavārtu sovas piles. Pīguojuse pi vuortu uz reizes jei nūsabeida nū trūkšna, podarējuse vuortus, jei īraudzēja cīši skaistu princi ar puori zyrgu skaistā karītē. IJz reizes je: pazyna, ka tys ir juos princs, pīguoja kluot nūbučova un īvede sovā pilē. Kēneņš ar princi nūbučova un vysi ciši prīcuojuos. Pēc nazcyk dīnām sataisēja kuozas un dzeivova vysā prīcīgi.

Es ar tī beju, dzēru, ēžu, par buorzdu tecēja, mutē ni lases natyka.