4. A. 441. Teicējs 39 d. vecs P. Strods Višķos, Kultūras balss kr.

Dzeivuoja divi vecīši. Bārnu jīm nabeja un kaidu reizi vecīši, sādādami pi golda, suoka runuot un bāduotīs, kas jūs baruos vacumā. Vecīšim beja vīna noza cyuciņa, un cyta nikaida mouta nabeja. Cikom vecīši runuoja, nu pacepļa izleida lels rupucs, kurs beja par rupuci puorluodāts puika, un īruopuoja vecīša klēpi. "Es īšu jyusu cyuciņu ganītu," soka rupucs. Žā beja vecīšim sovas cyuciņas, bet ji jū atd;. vja rupučam. Rupucs aizdzyna cyuciņu uz lelu pūru, nūmetja sovu rupuča uodu un gona cyuciņu. Pūrs beja cīši lels un jimā beja aizzamaldīpis vīns kēniņš, kurs navarēja atrast molas. Kēniņš īraudzēja gonu un prosa : "Vai jau sen tu te goni?"

"Sen," atbildēja puika.

"Izved mani nu ituo pūra un paruodi ceļu," prosa kēniņš. "Jo atdūsi man par sīvu sovu meitu, tad paruodīšu," soka puika. Kēniņam žāl atdūt gouam par sīvu sovu meitu, bet cytaidi otkon navar pūram gola dabuot. "Atdūšu, tik paruodi ceļu," soka kēniņš.

Puika paruodīja ceļu un kēniņš aizbraucja uz sovu kēnesti! Utrā dīnā pīguoja pi puikas iītrs aizzamaldījušais kēniņš un ari prosa puikas paruodīt ceļu.

"Jo atdūsi man par sīvu sovu meitu, tad paruodīšu," soka puika.

Kēniņam žāļ beja atdūt gonam par sīvu sovu meitu, bet nu pūra nikai navarēja izīt. "Atdūšu," soka kēniņš.

Puika paruodīja ceļu un kēniņš aizbraucja uz sovu kēnesti. Trešā dīnā otkon pīguoja pī puikas trešs aizzamaldījušais kēniņš, kuram beja cīši skaista meita, un prosa puikam paruodīt ceļu.

"Jo atdūsi man sovu meitu par sīvu, tad paruodīšu," soka puika.

Kēniņam žāl beja atdūt meitu gonam par sīvu, bet darīt cyta nikuo navarēja un soka: "Atdūšu". Puika paruodīja kēninam ceļu un kēniņš aizbraucja uz sov u kēnesti.

Tad puika sadūmuoja īt un apprecēt kēniņa meitu. Puika apvylka sovu rupuča kažūcinu, palyka otkon par rupuci un atdzyna vecīšu cyuciņas uz vecīšu sātu. Redz veči, ka vīnas cyuciņas vītā, rupucs pīdzyna pylnu pogolmu un veči prosa rupučam : "Kū mums darīt ar itom cyukom?"

,,Kaunīt, ēdīt un puordūdīt!" atbildēja rupucs un pazucta.

Nu tuo laika večim beja klāvs pylns cyuku un ji dzeivuoja boguoti, bet rupucs aizguoja uz pyrmū kēniņu un soka: ,,Pūrai tu man apsūlēji atdūt sovu meitu par sīvu, tagad es atguoju pēc juos!

Kēniņš jau gonam nagribēja atdūt par sīvu sovas meitas, bet taidam rupučam vēl vairuok beja preti. Tūmār dūtais vuords beja juopylda un kēniņš atdevja sovu meitu rupučam par sīvu. Meita nūsabeida un suoka prasīt rupučam: "Pajem tu vysu manu montu, tik mani paleid vaļā!"

"Kam man tova monta, kam man tevis?" pasacīja rupucs, Un atstuojis meitu, aizguoja uz ūtru kēniņu un soka: ,,Pūrā tu sūlēii atdūt sovn meitu man par sīvu, tagad es pēc juos atguoju!"

Kēniņš nagribēja meitas atdūt, bet dūtais vuords beja juoizpylda un rupucs pajēmja kēniņa meitu. Meita nūsabeida un prosuos: "Pajem tu vysu munu montu, tik mani palād vaļā!"

"Kam man tova monta, kam man tevis?" pasacīja rupucs un , atstuojis meitu, aizguoja uz trešū kēniņu um soka: "Pūrā tu sūlēji atdūt sovu meitu man par sīvu, tagad es atguoju pēc juos:"

Kēniņš nagribēja atdūt meitas rupučam par sīvu, bet dūtais vuords beia juoizpylda un atdevja. Meita prosuos: "Pajem tu munu vysu montu tikai manis najem!"

Bet rupucs soka: ,,Divējas palaižu, ar tevr ir juodzeivoj!" Meita dzeivoj ar rupuci. Naktīs rupucs nūsvīž sovu kažūciņu un palīk par cylvāku. Meitai patyka veirs un jei gribēja pastuostīt savai muotei. ka jei labi dzeivoj. Veirs palaidja sīvu uz muoti un pīsacīja nastuostīt muotei, ka jis palīk par cylvāku. Bet sīva nanūcītja un vysu izstuostīja sovai muotei. Muote ari beja prīcīga un aizguoja ar meitu uz meitas veira sātu. Par dīnu veirs staiguoja par rupuci, bet vokorā, īdams gulātu, nūsvīdja rupuča kažūciņu. Sīvas muote pajēmja kažūciņu, īsvīdja ceplī un sadadzynuoja; bet paša aizbāga uz sātu. Reitā veirs ceļas, meklēja kažūciņu, bet atrast navar.

"Kur muns kažūciņš?" prosa veirs sīvai.

Sīva atbildēia, ka nazyna, un pīsazyna veiram, ka muotei izstuostījusi vysu. Veirs aizvedja sīvu uz kaļvi, apkola jū dzelža drēbēs un aizsyutīja uz tū pūru dzeivuotu, kurā jis nazkod cyukas ganīja, leidz tam laikam, cikom sapleiss dzelža drēbes. sīva staiguoja pa pūru deviņi godi, drēbes nūpleisa un jei palyka pavysam plyka.

Izguoja sīva pūra molā un īguoja vacā ustabipā. Ustabiņā sēdēja vaca buobiņa. Jei īdevja sīvai drēbes. Sīva apsavylka. Tad vecenīte īdevja grebiņas [ķemmes] un soka: "Šūvokor tovs veirs taisuos braukt uz laulībom ar ūtru kēniņa meitu, tuodēļ tu steidzīs uz veira sātu, atsasēst pi lūga un suoc spēlēt uz grebiņām!"

Sīva pajēmja grebiņas, aizguoja uz veira sātu, atsasāda pi lūga un suoka spēlēt. Ustobā beja daudz vīsu un juos veirs taisijuos braukt uz laulobom. Veirs izdzierda spēles un pazyna, ka ir atguojuse juo sīva. Tad jis izguoja uorā, pajēmja sīvu aiz rūkas, īvedja ustobā un dzeivuoja laimīgi; bet kuozinīkus un ūtra kēniņa meitu palaidja uz sātu.