1. A. 441. J. Dīcmanis Lieģos, "Pasaku vācelīte" Nr. 13. LP, VII, II, 22, 3, 2.

Reiz vecs, vecs vīriņš nobrauca mežā pēc žagariem. Viņš bija paņēmis maizi līdzko ēst. Zirgam drusciņ pametis siena, sāka arī pats uzkost. Viņam ēdot, nokrita zemēdrusciņa maizes. To mazs tārpiņš paķēra un apēda. Vīriņš, uz zemi paskatījies, ieraudzīja mazo tārpiņu lienam. Viņš tūlin žigli uzsauca: "Mazais tārpiņ, lien manā cimdā!"

Mazais tārpiņš tūlin ielīda vecīša cimdā. Vecītis žagarus sakrāvis, paņēma cimdu ar tārpiņu un pārbrauca mājās. Mājās pārbraucis, viņš sacīja savai sievai: "Vai zini, mīļā sieviņ? Es pārvedu no meža mazu tārpiņu. Vai zini vēl ko? Viņš saprot mūsu valodu. Kopsim, audzināsim viņu labi!"

Tārpiņu vecīši paturēja un kopa, cik vien pienācās. Tārpiņš noņēma savu dzīves vietu vecīšu pagultē. Pēc kāda laika tārpiņš

sacīja vecajam vīriņam: ,,Mīļo tēt, es gribu precēties."

"Tā, vai manu dēliņ! Kuŗa tad pie tevis. tāda maziņa, nāks?" "Es gan zinu kādu, kas pie manis nāktu. Tā ir čūsku ķēniņa meita. Viņpus lielās upes, tur ir liels, liels kalns. Uz šā kalna ir liela, grezna pils. Tai pilī dzīvo čūsku ķēniņš un tam ir meita. Es zinu, tā nāks pie manis! Tēt, ej pāri pār lielo upi uz ķēniņa pili un saki ķēniņam, ka es gribu precēt viņa meitu."

Vecais tūlin uzposās un gāja uz ķēniņa pili. Pilī nonācis, vecītis teica., ķēniņam, ka viņa dēls gribot precēt ķēniņa meitu. Ķēniņš bija mierā un sacīja: "Es došu viņam darbu, ja viņš to varēs izdarīt, tad viņš dabūs manu meitu!"

Pēc kāda brītiņa ķēniņš teica vecītim: "Tavam dēlam vajaga vienā pašā naktī pār šo plato upi uztaisīt dimanta tiltu!" Vecītis, pārgājis mājā, pateica tārpiņam, ka ķēniņš gan apsolījis savu meitu; bet ātrāki viņam tās nedošot, līdz viņš nebūšot padarījis ķēniņa uzdotos darbus. "Pirmais darbs ir šis. Tev vienā pašā naktī vajaga pār lielo upi uztaisīt dimanta tiltu. Ko domā , vai to gan spēsi?" vecais domīgi jautāja tārpiņu.

"Ē! tas man nav nekas gŗūts!" tārpiņš itin priecīgs iesaucās. Tārpiņš tūlin uztaisījās un nogāja pie upes. Nostājies upes malā, viņš trīs reizas apgrieza savu asti un tad pilnā balsī sauca: ,, Ļaudis, brāļi! sanākat, palīdzat man uztaisīt dimanta tiltu pār šo plato upi!"

Tanī pašā acumirklī no visām pusēm sanāca cilvēki simtiem tūkstošiem. Visi nu ņēma stādāt. Nepagāja ne pāris stunda, kad dimanta tilts bija gatavs ar dimanta žodziņu. Tad tārpiņš pārgāja mājās, pasacīja tēvam, ka tilts ar dimanta žodziņu esot jau gatavs, lai viņš ejot pie ķēniņa tu prasot, lai nu dodot savu meitu, jo darbs esot labi padarīts.

Vecais nogājis pie ķēniņa un pateica, ka tilts ar dimanta trelliņiem gatavs, lai nu dodot viņa dēlam savu meitu."

"Es došu tavam dēlam vēl kādu darbu," ķēniņš teica vecajam. "Lai dēls uztaisa dimanta pili pie upes tilta galā, tad es došu viņam savu meitu."

Vecītis pārgājis mājās un pateica savam dēla m (tārpiņam), ka viņam tilta galā jāuztaisa dimanta pils, tad ķēniņš došot savu meitu.

,,Tas man nav nekas gŗūts," tārpiņš vecajam atteica. Viņš tūlin nogāja pie upes, apgrieza asti trīs reizes un tad sauca : "Ļautiņi mīļie, sanākat, līdzat man uztaisīt dimanta pili!"

Acumirklī sanāca simtiem cilvēku, katram bija. Zelta gabals. Nepagāja ne pāris stundu, kad pils bija jau gatava, stalta, grezna pils, ka zvirēja vien no spīdoša zelta un dimanta. Tārpiņš pārgāja mājās un teica, ka pils gatava, lai viņš ejot un pateicot to ķēniņam un lai prasot viņam, vai viņš nu došot savu meitu, vai ne. Vecais nu tūlin gāja pie čūsku ķēniņa un viņam pasacīja, ka dēls uztaisījis dimanta pili un vai viņš nu došot savu meitu.

"Es tavam dēlam došu vēl kādu darbu; ja viņš to izdarīs, tad es viņam došu savu meitu!" Ķēniņš atteica. "Lai tavs liels nocērt labu lielu meža gabalu, tad lai viņš to uzplēš un tur iesēj miežus. Lai viņš tos miežus izaudzina un tad lai no viņiem izcep baltu maizi un darina alu; bet tas viss viņam nākamā naktī jāpadara, lai man no rīta ir itin silta balta maize un alus uz galda!"

Vecais pārgāja mājās un pasacīja dēlam visu, ko ķēniņš viņam bija teicis.

"Tas nav man nekas gŗūts!" tārpiņš atteica vecajam. Tārpiņš tūlin nogāja mežā, apgrieza asti trīs reizas un tūlin acumirklī sanāca simtiem, tūkstošiem cilvēku. Nu ņēma nocirta lielu gabalu meža un kokus pārveda vecīša mājā. Tūlin arī nošķīra: kas baļķis - baļķis, kas malka - malka, kas žagars - žagars. Arī visus celmus izlauza, zemi uzplēsa. Tad tur iesēja miežus. Tie tūlin izauga un viņus nopļāva, izkūla, citus sabīdelēja un citus atkal izdiedzēja iesalā. No sabīdelētiem miltiem izcepa baltu maizi un no iesala darināja alu. No rīta sulainis uzlika siltu baltu maizi un jaunu alu uz ķēniņa galda. To visu tārpiņš izdarīja vienā pašā naktī.

Kad nu ķēniņš no rīta piecēlās, viņš redzēja uz galda siltu baltu maizi un putojošu alu. Ķēniņš tūlin sēdās pie galda, ēda, dzēra un slavēja maizīti un alu. Kad ķēniņš bija paēdis, tad arī vecītis ienāca pie ķēniņa un asi, drošsirdīgi ķēniņam uzprasīja: "Vai jūs nu dosit savu meitu manam dēlam par sievu, v ai ne, es gribu zināt. Ja jūs viņas nedosit, tad mans dēls jums un jūsu meitai nocirtīs kaklu!"

Nu, ķēniņš apsolīja gan savu meitu vecīša dēlam un lika, lai viņš tūlin atvedot savu dēlu uz pili. Vecītis pārgāja mājās, lika savai sievai labi tīri nomazgāt tējas skārdu. Vecītis nu uzlika savu dēlu uz tējas skārdu un nonesa pie ķēniņa. Kad ķēniņa meita savu brūtgānu ieraudzīja, tad viņa sāka raudāt, vaimanāt un sacīja skumīgā balsī: "Kaut jel daudz maz būtu pēc cilvēka izskata, tad es viņu varētu taču mīlēt!" Bet pats ķēniņš pastāvēja cieti pie sava vārda. Pēc tam viņš paņēma znotu, savu meitu un noveda tos jaunajā pilī. Tur un jaunajam pārīšam vajadzēja dzīvot. Vakarā gulēt ejot, tārpiņš izlīda no savas ādas un bija nu tāds pats, kā katrs cilvēks, un gulēja pie savas jaunās sievas.

No rīta princeses māte - tā bijusi liela ragana - prasīja savai meitai: "Nu, kā tad labi izgulējies ar savu jauno vīru? Man rādās ka esi diezgan jautra, neesi vairs tik skumīga kā vakar."

"Ja, ko es lai bēdājos, jo mans vīrs pa nakti paliek par cilvēku un izskatās tik stalts, skaists, itkā princis!" princese atteica.

Princeses mātei tas nepatika, ka meita ar tārpiņu bija mierā, tādēļ viņa dienā izurba jauno ]aužu guļamās istabas durvīs caurumu, blakus aizšaujamai bultai. Naktī, kad jaunie ļaudis aizmiguši gulēja, tad ragana iebāza pirkstu pa durvju caurumu, atšāva durvis, paņēma tārpiņa ādu no krēsla gultas malā, izgāja klusiņām no istabas, iegāja ķēķī, iemeta tārpiņa ādiņu ugunī. Tārpiņš no rīta piecēlies, ķēra pēc savas ādiņas, bet ādiņas neatrada vairs uz krēsla. Viņš par to nobijās un žēli iebrēcās Vai vai, kur manas miesas?"

Viņš tūlin paķēra zobenu un gribēja ķēniņa meitai (savai .ievai) nocirst galvu. Bet tiklīdz kā uzcirta uz vienu kamiesi, otru, tūlin viņai palika kā dzelzu bruņas uz abiem kamiešiem. Tad viņš iedeva viņai dzelzu nūjiņu un pats palika par balodi. Princese gan raudzīja bruņas no kamiešiem nokratīt, bet nekā nevarēja. Viņa nogāja pie kalēja, lai bruņas noņemtu, bet tas ar neko nevarēja darīt, bija jāpaliek bruņotai. Viņa tūlin aizgāja no dimanta pils, gāja arvienu tālāk uz priekšu un iegāja tumšā mežā. Tā pa mežu iedama, ieraudzīja uguni spīdam. Gāja uz to pusi, kur uguns spīdēja, nonāca pie kādas pils, lūdzās nakts māja. Šinī pilī dzīvoja tārpiņa vecākā māsa. Tārpiņa māsa, princesi ieraudzījusi, palika domīga un kādu laiciņu uzlūkoja princesi dusmīgi. Pēc tam viņa teica: "Mans mīļais brālis jau sen būtu cilvēku kārtā ticis, bet caur tavu māti, velna raganu, vien nē! Bet lai nu ir, kā būdams nakts mājas tev došu!"

Viņa tūlin uztaisīja princesei mīkstu guļas vietu, uzsita princesei uz vienu kamiesi, otru - bruņas nokrita un viņa apgulās. No rīta, kad princese uzcēlās, tārpiņa māsa uzsita viņai - un bruņas bija atkal uz kamiešiem. Tārpiņa vecākā māsa, viņu izvadīdama, iedeva viņai zelta ratiņu, kas naktī, tumsā, tik gaiši spīdēja, ka gaišumā varēja tikpat labi redzēt, kā pie visu gaišākās uguns.

Princese nu gāja atkal tālāk un iegāja atkal mežā. Pa mežu iedama, ieraudzīja uguni gaiši spīdam Gāja tiešām uz spīdumu , nonāca atkal pie kādas pils. Iegāja tūlin pilī, lūdzās nakts mājas, jo vakars jau bija klāt. Šinī pilī dzīvoja tārpiņa vidējai māsa. Šī, princesi ieraudzījusi, izlikās pret viņu vēl jo dusmīgāka, bargāka, nekā vecākā māsa, sacīdama: "Mans mīļais brālītis jau sen būtu par cilvēku palicis, bet caur tavu māti, raganu, vien nē. Bet lai nu - es tev došu naktsmājas!"

Viņa tā pat, kā vecākā māsa princesei uztaisīja mīkstu guļas vietu un šī piekususi apgulās; bet iepriekš guļas tārpiņa vidējā māsa bija uzsitusi viņai uz kamiešiem un bruņas bija nokritušas. No rīta, kad princese pacēlās, tārpiņa vidējā masa uzsita savai brāļa sievai un bruņas bija viņai atkal uz kamiešiem. Vidējā māsa, viņu izvadīdama, iedeva zelta ābolu. Šis ābols naktī spīdēja tikpat gaiši, kā visugaišākā uguns, un pie viņas gaismas varēja redzēt it visādus darbus strādāt.

Princese nu gāja atkal tālāk. Viņai ceļš iegriezās tumšā, biezā mežā. Pa mežu iedama, viņa ieraudzīja atkal netālu sev priekšā uguni spīdam. Nu gāja tiešām uz to pusi, kur uguns spīdēja, pienāca pie kādas pils. Šinī pilī dzīvoja tārpiņa jaunākā māsa. Pilī iegājusi, lūdzās naktsmājas. Bet jaunākā māsa, savu brāļa sievu ieraudzījusi, ugunis vien spļāva no dusmām. Viņa vēl jo bargākā balsī bļāva uz princesi: "Ak tu velna raganas meita! Mans brālis jau sen būtu par cilvēku tapis, bet tavas ļaunās velnišķīgās mātes labad vien nē!"

Viņa princesei ne par ko negribēja dot naktsmājas. Pēdīgi viņa arī ļāvās pielūgties un atvēlēja pa nakti palikt. Viņa tūlin uztaisīja princesei mīkstu guļu, uzsita pa kamiešiem, bruņas nokrita, princese saldi aizmiga. No rīta, kad princese uzcēlās, tārpiņa jaunākā māsa iedeva viņai zelta vistiņu ar cālīšiem un uzsita pa kamiešiem, bija atkal bruņas.

Jaunākā māsa, princesi izvadīdama, teica: "Tu iedama uziesi lielu, augstu stikla kalnu, bet nevarēsi viņā uziet, jo tas būs ļoti sklids. Tur netāļu būs dimanta kalējs. Noej pie tā, liec nokalt četrus dimanta pakavus. Piesien divi pakavus katra pie rokas, otrus divus pakavus pie katras kājas ceļa, tad varēsi pār kalnu pāriet. Aiz kalna būs liela muiža -- tur vajadzēs zosu meitas. Muižā prasi: "Vai nevajaga zosu meitas?" Kunga sieva atteiks, ka vajaga. Paliec tur, neej tālāk! Kad zosis izdzen ganos; tad apkūļā tās ar savu nūjiņu, tad no viņām citas palika par akmeņiem, citas par cinīšiem un tu varēsi labi noganīt. (Zosis visas bijušas velna pilnas un arī kunga sieva bijusi velna pilna un pie tariz vēl liela ragana.) Vakarā, kad tevi sauc mājās dzīt, tad atkal apkūļā akmeņus un cinīšus, tie paliks par zosim."

Princese nu aizgājusi no tārpiņa jaunākās māsas, nonāca pie minētā stikla kalna. Viņa mēģināja kāpt augšā, bet nevarēja:

kalns bija ļoti stāvs un sklidains. Tad nogāja pie dimanta kalēja, lika nokalt četrus dimanta pakavus, tos piesēja, kā tārpiņa jaunākā māsa bija mācījusi, un tad kāpa pār stikla kalnu pāri. Pārkāpusi nonāca pie minētās muižas. Muižā viņa prasīja: "Vai te tev vajaga zosu meitas?"

Muižas kundze atteica, ka vajagot. Princese nu palika muižā par zosu meitu. Otrā dienā viņai nu lika zosis dzīt ganos. Izdzinusi, citas ar savu nūjiņu apkūļāja un viņas palika, citas par akmeņiem, citas par cilvēkiem - visu dienu bija miers ganīt. Vakarā, kad mājās sauca, viņa apkūļāja akmeņus un cinīšus --- visi palika atkal par zosim. Kad princese bija zosis pārdzinusi, tad muižas kundze, nama durvīs stāvēdama, sacīja: "Nu ir reiz laba ganu meita radusies!"

Pēc tam viņa iedzina zosis kūtī. Nu muižas kundze lika princesei traukus mazgāt, bet uguns nedeva. Bez uguns nekā nevarēja redzēt, jo bija jau tumša nakts. Princese nolika savu zelta ratiņu, nu varēja skaidri redzēt nomazgāt traukus. Par to laiku ienāca ķēķī raganas meita, noskatījās, ka zosu meitai ir zelta ratiņš, kas visu ķēķi apgaismo. Viņa izteica visu savai mātei (raganai). Ragana iegāja ķēķī, prasīja princesei: "Mīļā meitiņ, vai tu šo ratiņu pārdod?"

"Kālab ne? Es viņu varu arī pārdot!" "Bet cik tad par viņu gribi?"

"Es vairāk cita nekā negribu, kā dabūt vienu nakti pie sava vīra izgulēties."

,,Ja, ja, to visu tu vari dabūt."

Kad nu princese bija traukus nomazgājusi, tad ragana viņu ielaida pie vīra (tārpiņa) gulēt. (Princeses vīru ragana bija iebūrusi savā muižā). Princese gulēdama, sāka vīru. modināt, lai kādu vārdiņu ar viņu parunātu, bet viņš nemodās. Gan to murzīja, visus kājas pirkstus bučoja lūgdama, lai jel mostas, bet nekā, neatmodās. Ragana bijusi viņu tā nobūrusi, viņš bija un palika kā nomiris. No rīta itin agri ragana durvis atvērusi, bargā balsī uzbļāva: "Nu, palaidniece, vai vēl neesi diezgan ar savu vīru izjaktējusies? Nāc zosis dzīt ganos!"

Princese tūlin cēlās un gāja uz kūti pie zosim. Izdzina zosis, apkūļāja, visas palika citas par akmeņiem, citas par cinīšiem. Vakarā, kad ķēniņa meita zosis pārdzina, ragana uzslavēdama teica: "Tā ir laba zosu meita, tā var labi noganīt!"

Pēc tam viņa lika princesei traukus mazgāt, bet uguns nedeva. Bija jau tumšs, sebs vakars, princese nolika savu zelta ābolu un nu varēja it labi redzēt nomazgāt traukus. Raganas meita, redzēdama zosu meitai spīdīgu zelta ābolu, ietecēja pie mātes un pasacīja, ka zosu meitai ir ļoti spožs zelta ābols. Ragana tūlin iegāja ķēķī un prasīja princesei: "Vai tu pārdod arī ābolu?"

,,Kālab nē? Es viņu varu pārdot!" "Cik tad tu gribi par viņu?"

Nekā vairāk negribu, kā tikai pie sava vīra izgulēties." viņa lūdzējas balsī atteica raganai.

Nu tu vari dabūt!" ragana sacīja. "

Pēc tam, kad viss bija jau padarīts, tad ragana ielaida viņu pie vīra gulēt. Piegulusi sāka to atkal modināt un murzīt, cik vien varēja un saprata, bet kā nemodās, tā nemodās. Viņa paņēma savu nūjiņu, taisījās ar to vīru sist, bet atkal nesita, jo bija žēl. Viņa sāka to vēl stiprāki murzīt, bet kā nē, ta nē. Neko darīt, taču vajadzēs ar nūjiņu sākt sist, jo bija jau pāri par pusnakti un vīru vēl nevarēja atmodināt. "Pienāks rīts un es ar viņu vēl nedabūšu runāt!"

Princese paņēma nūjiņu, sāka sist vīru, lai ceļas augšām, bet ir tas neko nelīdzēja. Viņa grūti nopūtās un sāka raudāt. Tā. raudot, pienāca rīts. Te viņa izdzirda soļus durvim tuvojamies, durvis atvērās un ragana uzbļāva : "Nu, vai nav jau laiks augšām celties, ko tik ilgi tur vārties un jārējies? Celies ātri vien un dzen zosis ganos!"

Princese tūlin arī cēlās augšām, nogāja uz kūti, paņēma zosis, izdzina ganos, apkūļāja, zosis palika par akmeņiem un cinīšiem.

Princeses vīrs, no rīta piecēlies, bija tāds domīgs, sajucis. Viņš sūdzējās savam sulainim un prasīja: "Es nemaz nezinu, kālab man visi kauli tā sāp, itkā tie būtu sasisti; no kam tas varētu būt?"

"Es gan zinu," sulainis teicis. "Naktī, kad jūs guļat, jūsu sieva jūs modina un sit, nevarēdama jūs no miega uzmodināt." Mana sieva? Man brīnumi, kur tad mana sieva te radās?

Kad viņa mani sita, kā tad es neuzmodos.

"Ja, kā jūs vaŗat uzmosties, kad mūsu muižas kunga sieva paliek jums zem madraces miroņa kaulus un tie jums neļauj uzmosties," sulainis droši un vientiesīgi sacīja. Viņš tūlin lika savam sulainim izņemt miroņa kaulus un aprakt zemē.

Vakarā, kad ķēniņa meita zosis pārdzina, ragana lika atkal traukus mazgāt, bet uguns nedeva. Viņa nolika savu zelta vistiņu ar cālīšiem, nu bija gaišuma diezgan. Raganas meita, to redzēdama, iegāja un pateica mātei, ka zosu meitai zelta vistiņa ar cālīšiem. Ragana prasīja princesei: "Vai tu pārdod to vistiņu ar cālīšiem?"

"Kālab nē? Es pārdodu arī!" . "Cik tad tu gribi par viņiem?"

"Vairāk negribu, kā tikai pie sava vīra izgulēties." To tu vari dabūt!"

" Kad nu viss bija padarīts, tad ragana viņu ielaida pie vīra izgulēties,; bet ragana nezināja, ka miroņu kauli bija no gultas izņemti. Ķēniņa meita, iegājusi pie sava vīra gulēt, sāka to modināt un lūgt, lai ceļas augšām, bet nevarēja uzmodināt. Tad viņa paņēma nūjiņu un pacēla to vīram sist. Te vīrs uz reizi bija augšām, apķērās viņai ap kaklu un to mutēja. Princese nu ņēmās izteica visu savam vīram, kā viņai līdz šim bija gājis, un arī to, kā ragana viņai visas dārgās lietas ar viltu atvīlusi, pie vīra gulēt raidīdama. Princeses vīrs apņēmās to raganai atriebt, ka viņa šā sievu tā mocījusi un tai pāri darījusi. Viņš tūlin paņēma zobenu, iegāja raganas guļamā istabā un nokava raganu un viņas meitu. Tad viņš sacīja savai sievai: "Mīļā sieviņ, ja tu man palīdzētu tos trīs gadus nokalpot, tad tie man būtu tik īsi, kā trīs dienas, un tad es arī reiz būtu pavisam svabads no šās palādētās nelaimes!"

"Ja, ja, mīļo vīriņ! es tev visā spēkā labprāt gribu līdzēt!" Tad princeses vīrs teica: "Rītu es būšu uz ganībām. vēršu pulkā. Noej pie gana un prasi viņam trīs reizes: "Vai te nav mans vērsītis?" Trešo reizi gans atteiks: "Ej pulkā un meklē!" Tad vēršu pulkā iegājusi, labi noklausies. Es ēdīšu un stipri šņākšu. Tad pienāc man klāt, uzsit ar roku man uz krusta un teic: "Šis ir mans!" Gans tad tūlin teiks: "Ņem, ja tas tavs!" Izved mani no pulka un pārved mājās.

No rīta princese nu nogāja uz ganībām pie gana, kas ganīja lielu baru vēršu. Viņa tūlin ganam prasīja: "Vai te nav mans vērsis?"

Gans nekā neatbildēja. Prasīja vēl otru, trešu reizi - nu gans teica: "Ej pulkā, meklē!"

Viņa iegāja vēršu pulkā, klausījās, kuŗš no viņiem šņāks. Viņa uzsita tam vērsim, kas šņāca, ar roku uz krusta un teica: "Šis ir mans."

Gans atteica: "Ja tas tavs, tad ņem viņu!"

Viņa paņēma to un izveda no pulka. Otrā dienā princeses vīrs bija stirnu buku pulkā. Ķēniņa meita nogāja un tāpat izdarīja. Trešo dienu viņš palika par zirni un līdz ar citiem zirņiem ellē grāpī vārījās. Viņa piegāja pie pavāra un prasīja: "Vai te nav mans zirnis?"

Pirmās reizes pavārs nekā neatbildēja, bet trešo reizi viņš teica: "Ej, ņem savu zirni!"

Viņa iebāza savu roku grāpī un trīs reizes zirņus apmaisīja, kā jau vīrs viņai bija ieteicis darīt. Roku ārā velkot, viens zirnis bija palicis pirkstu starpā iespiedies. Kad nu princese izgāja ārā, tad zirnis palika par cilvēku. Šis bija princeses vīrs, nolādētais ķēniņa dēls. Viņi nu bija ļoti priecīgi, jo sievai arī bruņas bija nokritušas no kamiešiem. Ķēniņa meita nu iegāja elles ķēķī, apmaisīja zirņu grāpi, vēl trīs reizes, tad no grāpja iznāca simtiem, tūkstošiem cilvēku, gan jauni, gan veci. Šie cilvēki, princesei pateikušies, aizgāja katrs uz savu pusi un ķēniņa dēls ar savu sievu uz tēva pili.