2 A. 441. 500. 313 C. Mācītājs J. Neilands no Skultes 1870-1880. g.

Mazā mājiņā pie lielas upes dzīvoja zvejnieks ar savu sievu. Viņi bija nabaga ļaudis un Dievs viņiem nebija devis arī neviena bērna. Bet tomēr viņi bija pieticīgi un pēc bagātības nedzinās. Tikai vecenīte dažreiz žēlojās: "Kaut jel man būtu kāds bērniņš, ko pie sirds piespiest!"

Reiz vecītis bija uztaisījis jaunu tīklu no vecenītes vērptām dzijām. Kad nu viņš aiziet ar jauno tīklu zvejot, tad vecenīte apņemas: "Kas pirmais jaunā tīklā ieķersies, to glabāšu kā savu bērnu."

Ieķērās viens' pats liels vēzis ar lielām spīlēm Vecenīte glabāja vēzi kā dēlu, jūŗas ūdenī mazgādama, upes ūdenī skalodama. Viņa to tikmēr lutināja un mīlināja, kamēr vēzis sāka pretī runāt. Kas tie nu abiem vecajiem bija par priekiem!

Vēzis dzīvo, ko dzīvo, bet te viņš sadomā precēties. Viņš . iekārojis paša ķēniņa meitu. Vecenīte gan baidās iet uz ķēniņa pili, bet vēzis paliek pie sava prāta. Viņa uzliek vēzi uz balta te lēķa un aiznes uz pili. Ķēniņš ne domāt negrib dot vēžam savu meitu. Vēzis nu paliek pavisam nemierīgs un ķēniņam paliek vēža drusku žēl. Viņš nosaka: "Ja tu pa nakti vari pārgriezt ziemu par vasaru, tad arī došu tev savu meitu par sievu."

Vecenīte aiziet ar savu vēzi uz māju. Rītā pamostas - viss tīri zaļš. Kokiem lielas lapas, puķēm skaisti ziedi. Tāda skaista vasara vēl nebija redzēta. Vecenīte atkal aiziet ar vēzi uz pili. bet ķēniņš negrib vārdu turēt. Viņš saka vēžam: "Ja tu nākošu nakti uzcelsi jūŗas kalnā baznīcu, tad dabūsi manu meitu."

No rīta piecēlies, ķēniņš iet pie loga un skatās. Viņam pretī jūŗas kalnā laistās sidraba baznīca ar zelta gaili. Kad vēzis tiek atnests, ķēniņš atkal groza galvu un domā, kā no tā vaļā tikt. Pēdīgi viņš saka vēžam; Ja tu pa nakti uztaisīsi pār jūŗu uz baznīcu tādu ceļu, ka tur ar ratiem var aizbraukt, tad tiksi tur salaulāts."

Rītā ķēniņš redz: ceļš ir gatavs, apstādīts ar skaistām liepām. Trešo reiz vārdu lauzt vairs nevar, jāvīkšas uz kāzām! Nu liek arī savai vienīgai meitai tērpties brūtes drānās. Kad jau viss gatavs, piebrauc pie pils grezna karīte ar apzeltītiem glāžu logiem un sidrabotiem ratiem. Divpadsmit ērzeļi vēža sarkanumā priekšā, uz bukas sēd kučēri, pakaļā sulaiņi. No karītes izkāpj vecītis ar jaunām mītām pastaliņām un vecenīte ar saviem strīpētiem lindrakiem. Vecenītei stāv rokās telēķis . ar lielo vēzi. Ķēniņa meitai gan no vēža bija tā kā bailes, bet vēža rādītie brīnumi viņai tamēr bija apmulsinājuši prātu. Tā nu notiek laulības un pēc tam kāzas.

Rītā vecā ķēniņiene gāja ar savu meitu valodās vaicādama, kā meitiņai klājies, kā gulējusi. Meita ir gan ļoti ;priecīga, bet negrib neko stāstīt. Tāpat pāriet arī nākošā diena. Bet trešā dienā meita vairs nevar noturēties un stāsta: "Mans vīrs nav vis vēzis, bet jauns skaists kungs. Tikai par dienu viņam jānēsā vēža āda."

Ķēniņiene saka: "Rītā, kad tavs vīrs vēl guļ, tu ņem un sadedzini to vēža ādu, gan tad viss būs labi."

Šī arī visu tā izdara. Rītā vīrs pamostas un prasa: "Kas tā te par smaku ?"

Meita atbild, ka nezinot. Bet kad vīrs sāk meklēt savu vēža ādu, tad viņa arī izstāsta visu taisnību. Vīrs saka: "Kam tu nepacieties tikai vēl mazu laiciņu? Tagad man jāiet projām. Tik ?tad tu vari mani dabūt rokā, ja tu uzkaldini dzelzs kurpes un tās novalkā."

To teicis, vīrs pazūd. Ķēniņa meita nu liek uzkalt dzelzs kurpes, apaun tās kājā, apģērbj vienkāršas drēbes un aiziet vīru meklēdama. Ilgu laiku šurpu turpu klejodama, viņa pēdīgi nonāca pie vienas mājiņas upes malā, kur dzīvoja veca sieviņa. Tai nu ķēniņa meita izstāstīja visas savas bēdas. Sieviņa viņu pamāca šā: "Viņpus upes ir skaista pils, kur dzīvo lielskungs ar savu lielmāti. Še ņem šo zelta ratiņu, ej un vērp ar to priekš pils logiem. Lielmāte gribēs to ratiņu pirkt, bet tu nepārdod. Tikai tad atdod lielmātei ratiņu, ja viņa tev auj satikties ar lielkungu."

Viss arī tā notiek, kā sieviņa bija sacījusi Lielmāte ilgi kaulējas ap ratiņu, bet ķēniņa meita 'to nepārdod ne par kādu naudu. Pēdīgi lielmāte arī ielaiž vērpēju lielkunga istabā, kā bija nolīgts. Tur nu nabadzīte redz, ka lielskungs ir viņas vīrs, bet tas bija aizmidzināts ar miega zālēm.

Ķēniņa meita griežas atpakaļ pie vecās sieviņas un izstāsta tai, ko piedzīvojusi. Otrā rītā sieviņa iedeva ķēniņa meitai zelta adīkli, ar ko bija atkal tāpat jādara, kā ar ratiņu. Viņa vēl reiz izkaulē atļauju satikties ar lielkungu. Lielskungs ir atkal iemidzināts, bet ķēniņa meita iebāž viņam kabatā vienu aprakstītu zīmīti, tad iznāk atkal laukā un aiziet pie vecās sieviņas. Trešā dienā sieviņa iedod ķēniņa meitai zelta lakatu, kas atkal tāpat jānodod lielmātei. Lielskungs jau no paša rīta bij atradis papīru kabatā. Viņš izņem to zīmīti un lasa: "Neēd nekādu ēdienu, tur būs ģifts klāt!"

Lielmāte, nokaulējusi zelta lakatu, pavada ķēniņa meitu uz lielkunga istabu, domādama ka viņš jau būs iemidzis. Bet lielskungs, izlasījis zīmīti, bija lūkojis izsargāties no ēdieniem un dzērieniem. Ķēniņa meita ienāk ar savām dzelzs kurpēm, ka skan vien, un nu lielskungs arī tūlin pazina savu sieviņu.

Viņš nu bija no burvības valgiem atpestīts, nu abi griezās atpakaļ uz ķēniņa pili un dzīvoja laimīgi.