3. A. 441. Kreicberģis Dzirciemā. LP, V, 97, 3.

Vīrs ar sievu sēdēja pie vaļēja loga nobēdājušies par to, ha neviena bērna neesat. Drīz pēc tam abi nosēdās vakariņas ēst. Te ielēca pa logu liels krupis, rāpdamies arī pie galda tauku putru ēst. Sieva saīgnējās un gribēja ar lāpstīti krupi laukā mest; bet vīrs iesaucās: "Nesvied! Pieņemsim to pašu krupi bērna vietā, ja cita nav."

Labi. Pēc vakariņām krupis ielīda kaktā gulēt un palika arvienu pie viņiem. Te pēc kāda laika ķēniņš izlaiž tādu ziņu: "Kas pār pils upi tiltu uztaisīs un katrā tilta galā divas ābeles iestādīs,

tam atdošu savu vienīgo meitu par sievu."

Vīrs ar sievu - šo ziņu arī padzirdējuši - pārrunā, nopūzdamies: "Kaut mums būtu dēls, kas zin, vai neuzcirstu tiltu, bet kur tad tagad."

Tā runājot, krupis kaktā piepēži iesaucās: "Māt, māt!

Sieva pieskrien klāt: "Ko teiksi, dēliņ? Tu jau nu esi mūsu dēliņš, vairāk mums nava."

"A! māt, ja jūs mani par dēlu saucat, tad pateikšu ko jaunu. Rītu uzcirtīšu ķēniņam zelta tiltu un iedēstīšu ābeles."

"Vai patiesi? Vai tu to varēsi? Nu, ko tad!"

Un kamēr vīrs ar sievu gulēja, krupis izlīdis laukā un uzcēlis zelta tiltu, iedēstījis ābeles, ka nedabūja ne apskatīties. Bet nu ķēniņa meita ļoti nobēdājās, ka tagad riebīgs krupis jāprecot. Ķēniņš gan mierināja : "Ko var darīt, bērns, kad tas tā gadījies? Gan jau būs labi, gan!"

Bet meita raud un raud. Beidzot ķēniņš sadusmojās: "! kad tu te man ņaudi, tad pateikšu īsi, ka krupis nav vis kautkāds prasts lopiņš, tāds nespētu zelta tiltus celt - bet tūlin redzēsi, kas tas par vīru."

To teicis, ķēniņš lika pirti iekurināt un sāka krupi ļāva sutināt. Pasutināja vienu brīdi, papēra ar slotu - jau atsuta ķepiņas un izmaucās cilvēka kājas; pasutināja otru brīdi - jau nolupa krupja āda līdz pusei; sameta garu, pasutināja trešo brīdi - te krupja āda nolupa pavisam un nu gadījās skaists puisis tai vietā. Tagad ķēnina meitai patika staitais puisis un otrā dienā nosvinēja kāzas. Pēc kāzām ķēniņa znots palika vecā ķēniņa vietā par valdnieku un pieņēma arī veco vīru un sievu savā pilī, kas vinu todien par dēlu bija saukuši.