4. A.441. St, Uļanovska Viļānos. Zbió r wiadomoš’ci do antropologii krajowei T. XVIIII, 1895, 351--360 (38).

Seņuok[im] laikim bjeja tāvs ar muoti, cīši pabjedni [panabagi], i bjeja jīm vīns djēliņč. Jis guoja, tys tāvs jau, cik dīnys [ik dienis] vjēžu giutu, ir ni vairuok, ni mozuok, vys pa treis vīn vjēži giva, ar tū vīn dzjeivuoja. Vot tys dāls saslyma i nūmyra. Nūīt tys tāvs giutu vjēžu - sagiun div vīn, a pjēc tuo jau nivīna nadabuoja. Staiguoja, staiguoja vysu dīnu - nivīna jam nava. Jis soka: "Ok, Dīvjeņ, ok Dīvjeņ! i āst nava kuo, bodu juodžeibst [jāgībst, jāmirst] !"

Guoja jis cīši nūskumjeigs pa upis molu, i nu ŗeizis īraudzjēja cīši lylu vjēzi. Nūzamūcjēja jis ilgi, cikom jis jū sagiva. A ka sagiva, jū sātā atņezja, ka jis bjeja brīsmjeigi griuts. Jau vjēļi bjeja, sīva nagribēja guņc kūrt, īlaidja jū spannī jiudinī, a poši atzagula i aizmyga. A tys vjēzs pleikšynoj pa jiudini ar asti i suok runuot cylvāka bolsā: "Tjātjit, mamjeņ, cjeļītjās, ejtje mala sīvys svuotuot [zadināt, precēt]!"

Jī izzamūdās, klausās, ka runoj, a navar saprast, kas runoj. Jī dūmuoja, ka jī sapynā ŗadz, i aizmyga otkon jī. Par šalteņu tys vjēzs suok otkon runuot: "Tjāt, mam, nagulīt, ejtje maņ sīvys svuotuot!"

Jī otkon izzamūdās, dzierd bolsu, a nazyna, kas runoj - gribjēja gulāt, aizmyga otkon. A tys vjēzs sytas pa jiudini, pleikšynoj, ka jiudinc lac uorā nu spaņņa, i runoj trešū ŗeizi viāl cīšuok: "Nagulīt, cjeļītjās, ženējīt [appreciniet] mani!"

Tāvs izzamūda, padzierda, atguoduoja, ka tys vjēzs bjeja runuojis, i soka tai: "Kai-že [kā gan] tu gribi, kab mjes tjevi žeņētulam, ka mjes taidi bjedni: ni dŗēbu nava, ni āst kuo - nikur nikuo! Plyku rūku nanūīs svuotūs, vajaga pīpierkt vysa kuo, tūlaik i īt!"

A vjēzs atsoka: "Nazabjeistīt, byus gona vysa kuo! Ej tu, tjātjeit: iz pyuni, atrassi kaidi div, treis griudjeņi labjeibys. Īsvīd orūdā pa griudeņam,. sjev kurā orūdā, a pots atej uz ustobu!"

Nūguoja tāvs, atroda cik [drusku, nedaudz] griudjeņu, īsvīdja orūdā i atguoja iz ustobu - vieras, ka vysa kuo gona ir goldā:

i maizis, i suoļa, i pjeiraga, i gaļa vuoras pūdūs pi cjepļa, i trauki pylni myltu.

Soka vjēzs: "Tagad labi pajēdit, paādusja muotja lai īt svuotūs. Ir kjēniņč natuoļi, ir jam vīna mjeita. Vajag dazynuot [izzināt], voi naatdūs maņ juos?"

Muotja soka: "Kai es īšu, ka es naturu drēbu?"

Atsoka vjēzs: "Vyss byus reitā agri, toļko provjējīs [tikai sataisies] iz cjeļa, mamjeņ ! ``

Jei reitā cjeļas, a jau vyss lobuokys dŗābis pīgatavjētys iz golda guļ. Vot jei sazaladjēja [sataisījās], sasjēja divi kukuļeiši pjeiragu skustjeņā i nūguoja iz kjēniņa pili. Īt jei vydā, a tī vaicoj: "Kuo jai vajaga?"

Atsoka, ka šei atguoja svuotūs da kjēniņa mjeitys, može [varbūt] jei īs pi vjēžu kjēniņa?

Kjēniņč soka: "Vajag pavaicuot pi mjeitys, es jai nalīdzu." Sauc mjeitys kjēniņa i vaicoj: "Voi īsi pi vjēžu kjēniņa?" Jei atsoka: "Djēļ kuo? Īšu, lai jis maņ toļko atsyuta zaļis

dŗābis, kab byutu zjačis [zeķes], kūrpis, sukņa [vadmala], skusteņč [lakats], vyss nu patja duorguokuo šolka [zīda]."

Nūguoja muotja iz sātu i pascjēja, kā vajag, kab byutu taidys dyābis. Jis rods [priecīgs] cīši, soka: "Djēļ kam? Byuškama vvss tys!"

Reitā ceļas kjēniņa mjeita - vjeras: jau ira jai taidys dŗābis, kai jei prasjēja. Cīši jei prīcuojas i vaicoj, voi atguoja jau juo muotja? Soka: atguojusja jau i vaicoj, voi jei īs pi vjeira pi vjēžu kjēniņa?

Atsoka: "Īšu, īšu, cik ļai maņ atsyuta boltys dŗābis nu patja duorguoka šolka: "zječu, kūrpu, sukņu, skustjeņu, vyss kai tūreiz."

Nūguoja muotja atpakaļ, pasejēja, ka vajag boltys dŗābis, a Jis atsacleja: "Labi, vyss tys byus!"

Iz tītris dīnys cjeļas kjēniņa mjeita i atrūn vysys dŗābis boltys, i muotja jau atguoja vaicuotu, voi īs jei pi vjēžu kjēniņa? Jei izguoja poša i pascjēja muotjai, lai atsyuta vysis drābis sorkonys nu patja duorguokuo šolka, tūlaik īs jau. Jis i nūsyutjēja jai sorkonys dŗābis, a muotjai īdjevja gradzynu zalta i lyka nūīt taisjēt aizdzjeŗeibys [apdzīras, derības]. Nūguoja muotja ar tū gradzynu, a kjēniņa mjcita, ka īraudzjēja jū, pascjēja: "Nu, tagad īšu pi juo!"

Sataisjēja aizdzjeŗeibys, jei apmaucja tū zalta gradzynu iz piersta, i jam nūsyutjēja nu sjeva zalta gradzynu ar muoti Nūiyka, kurā dīnā iauluotīs, a nikas nazyna, kaids ira jauničš [jauniķis, līgavainis]? Laiks jau braukt iz lauleibom, vaicoj muotja: Ar kū brauksim?"

A jis atsoka: "Tiuleņ atīs kaļaska, aizjyugti sješi zirgi." Īdevja muotjai sudobra tjelerdzi, kab boltu skusteņu iz tje1erdzi izkluotu i jū pati izliktu iz skusteņa. A iz kuojis apmaucja zalta gradzynu. Atbraucja kaļaska, muotja īsāda, jauniči turādama iz sudobra tjelerdzi i nūbraucja iz kjēniņu. Kad jei īguoja tiņenī, vysi breinīs, ka taids jauničš, soka iz kjeniņa mjeitu: "Pazavjerīs, pi kuo tu īsi? Tys ira vjēzs!"

A jei atsoka: "Ka maņ Dīvs djevja taidu, pi taida es īšu." Nūbraucja i sazalauluoja, atbraucja atpakaļ, sasādynuoja vyss aiz golda. Kjeniņam bjeja sataisjēts lels gūds, a tys vjēzs ruopoj pa goldu ap jauņevi. Ka pazabeidza gūds, kjēniņa mjeita pajēmja tū vjēzi, izlyka iz sudobra tjelerdzi i nūguoja iz sovu pokoju, kur īdevja tāvs djē jauņevis. Treis dīnys jei nosuoja jū iz sudobra tjelerdzi. Jai bjeja pīscjeits nu jū, kab jū nosuotu tai. Trešā dīnā, ka jei nūņasja jū iz sovu pokoju [istabu], jis paleidja zam gultys, nūzamaucja nu vjēža čaulys i stuovjēja pjet jū kai pats šmukuoks kjēniņu, ka skaidris izzataisjēja [iztaisījās] pokojuos. Suoka bučuotīs, a jis prosa juos, kab jei nascjētu nikam, cikom bjeigsīs juo pokota [poļu pokuta, bikts, grēku sūdzēšana, sods], ka jis bjeja puorluodāts [nolādēts]. Jei pazajēmja, ka napasceiškūtja nikam, bet napacītja i pasacēja muotjai. A muotja soka tai : "Vajaga pataisjēt, kab jis nabyutu par vjēzi, vajag sadadzynuot juo čaulu. Es nūlikšu tjev vokorā pūdiņu ar guni. Ka jis nūzamauks nu čaulys, tai tu pajem kluseņom, īsvīd jū guni, tūlaik jis i paliks par šmuku kjēniņu."

Muotja paredjēj'a [polu poradzic', padomu dot], mjeita paklausjēja, pajēmja vokorā i īsvīdja juo čaulu gunī. Jis vaicoj: "Kas tī smird?"

Jei atsaka, ka šei drusku apzabjezdjējusjās. Jis i aizmyga, a muotja atguoja pazavārtu -- breinīs, ka jis cik skaists, ka vysys pokojs skaidris, i prīcuojās, ka jis jau v ysod taids byus. Reitā agri cjeļas jis, mjeklej sovys čaulys, nu kuris jis izleida, zam gultys, vysur izmjeklej - nikur navaida. Vaicoj iz sīvu: "Može tu jū kur liki?"

Jei atsoka, ka šei sadadzynuojusja.

Soka jis: "A kam tu napacītusja? Ŗedz, kai nalabi padaŗēji! 'Tagad i mani bjeidzi, i sjevi bjeidzi. A kab byuti pacītusja, to par treis dīnys muna pokota byutu bjeigusjās."

Pabučuoja jū, īdevja jai djevjeņi puori uodys kūrpu, djevjeņi puori kūka kūrpu, djevjeņi puori dzelža kūrpu i treis puori vjeižu i pascjēja tai: "Maņ tjevi tagad juopamat, a tu mani mjeklēsi i vysys ituos kūrpis saplēssi, tuos vjeizis, cikom mani atrassi. A koč tu i atrassi mani. tod es tieva jau napazjeišu, ka jau tys gars laiks byus."

Izzasyta par zjami, pazataisjēja par bolūdi i izskŗāja par lūgu uorā, a jei i palyka vīna poša. Rauduoja jei treis dīnys, pjēc tū treis dīnu pajēmja kuleiti, salyka kūrpis i nūguoja maklātu juo.

Guoja, guoja, jau saplāsja jei tūs uodys kūrpis djevjeņi puori, īguoja jei lylā mježā, radz, ka spjeid guņtjeņa. Daīt jei kluotu, vjeras, ka stuov ustobjeņa iz vystys kuojeņis i grīžas. Pavaicuoja jei: "Voi varās īīt?"

Atsacjēja, ka varās. Īguoja vydā, a tja vjacjeitja sjād, sazavasaluojas [sasveicinās] i suoka vjacjeitja vaicuot: "Kur tu eji?"

"Vjeira maklātu īmu!" I stuosta rauduodama bādu sovu. Soka vjacja: "Es tjev nikuo napaleidzjēšu, a īdūšu tjev zalta vuorpstjeiti, itjei byus tjev par pateigu. Puorgul nakti, reitā īsi iz munu vacuokū muosu, jei tjev pascjeis, kū tuoļuok daŗēt."

Reitā pīzacjēļa jei agri i nūguoja - īt, īt, jei vysys nūplāsja jau kūka kūrpis. Īguoja lylā mježā i aizīt kluotu - vieras, ka ustobjeņa iz vystys kuojeņis grīžas. Īguoja, a tī bjeja atkon vjacjeitja, vacuokuo muosa tuos pyrmuokuos. Padjevja jei lobu vokoru i prosās puorgulāt. Vjacjeitja soka tai: "Es tjev nikuo napaleidzjēšu, a idūšu sudobra spŗēļecjeņu (prēslīcu], tjev gadjēsīs [naderēs]. Reit ej iz trešū muosu, jei tjevi izvuicjeis, kū daŗēt."

u\u, i nūguoja jei, djevjeņi puori dze1ša kūrpu i treis puori vjeižu saplāsja, cikom daguoja da trešys ustobjeņis iz vystys kuojeņis. Tamā ustobjeņā bjeja trešuo muosa, vjā vacuoka par itam divjejom. Puorgulāja jei nakti, a tjei vacjeitja daravuoja [dāvināja] jai zalta kūdjeļi vylnys.

"Ša, tjev gadjēsīs," soka vjacja. "Es tjev cjeļu paruodjēšu i "izvuicjeišu, kū daŗēt, bet nazynu, voi byus kas nu tuo. Jis tjevi aizmiersa i napazjeis, tu ilgi bieji cjeļā. A ka gribi raudzjēt 1aimis, to paraugi. Īsi par mježu, aiz tuo mježa byus pļava, gons gona vuškys, tu ar jū parunoj, jam ira maizis, jis tjev īdūs gabaleņu. Uz vyds pļovys ir lels akmeņs, sjēst ir tuo akmiņa i spt'ād tū kūdjeļi vylnas, kur es tjev īdjevu. ryus na tuol tī piļa, tamā pilī dzjeivoj rogona, kur pītur tovu vjeiru."

I izvuicjēja jū, kū vjāl doŗēt. Jei reitā pīzacjēļa i nūguoja, atroda tū pļovu i vuškas i gonu, sazavasaluoja ar jū, pjēc tuo atsasāda iz akmiņa, pajēmja zalta vuorpstjeiti, sudobra spŗēļecu, zalta kūdjeļi i sprēž. Cīši izzataisjēja skaidris iz vysom pusjam, izguoja rogona, vieras, ka speid brīsmjeigi. Sauc jū i īt obadivi vārtūs, kas tī spjeid cik cīši? Daguoja i ŗadz, ka sjād buobjeņa i spŗēž. Jis juos napazyna par tū, ka jei bjeja kūda, malna, našmuka i vaca.

A tjei rogona kai pamaņēja vuorpstjeit'i zalta, tai jai aizzadaga sirds brīsmjeigi, kab juos dbuot iai. Pīstuoja pi juos, kas puordūtu i puordrītu. Jei atsoka, šei naudys najimškūtja, bet ka pazvoļēškūtja [atļaušot) ar juos kungu puorgulāt vīnu nakti, to ir brieji (par brīvu) atdūškūtja zalta vuorpstjeiti. Rogona pašvjeikstūja [pačukstēja) ar jū i prosa, kab jis prjimtu itū buobu iz nakts puorgulāt, koč jai i vuts (utis) byus, to nakas. Šei reitā agri atīškūtja, ar vāzu jū izdzjeiškūtja, a vuorpstjeitja palikškūtja. Jis i nūzalīcja [bija ar mieru].

Buoba atguoja vokorā i atsagula pi juo, a jis iz juos i nazavjēra. Kai cik gaismjeņa, atskrīņ rogona ar vāzu, izsyta jū, 'vuorpstjeiti pajēmja, a jū pa dūrs izgriudja.

Nūguoja buobjeņa iz gonu, dabuoja nu juo maizis gabaleņu iz brūkastim, atsasāda iz akmiņa i otkon spŗēž, i otkon taids spūdris iz vysom pusjom. Kai rogona īraudzēja, sirdī jau īdyura, pasaucja juo, nūguoja iz buobjeņu i soka: "Puordūd maņ sovu sudobra spŗēļecu!"

Atsoka jei: šei najimškūtja naudys, a pazvaļej ar kungu puorgulāt vjāl vīnu nakti, atdūškūtja i tai. Jei i nūzalīcja.

Vokorā atguoja buoba, īlaidja jīl iz juo. Jei jau palyka drusku šmukuoka i jaunuoka kai vakar, a jis vjā juos napazyna i iz juos nazavjēra. Iz reita atguoja rogona, spŗēļecu pajēmja, jū ar vā zu izsvta i pa dūrs izgriudja.

A jei nūguoja iz akmiņa, atsasādās i spŗēž zalta kūdjeļi, gribēja nūspāst zalta cimdjeņč. Atskrāja tiuleņ rogona i grib pierkt zalta kūdjeļi. Jei soka: "Napuordūšu, a pazvoļeisi ar sovu kungu puorgulāt vjā vīnu nakti, ta i tai atdūšu."

Jei i pazvoļēja. Vakorā īlaidja pokojā i zalta kūdjeļi pajēmja nu juos; a jei par tū šalti izzaladjāja jau pavysam jauna i šmuka. Suoka jei prasjēt, kab pazvoļētu jai parunuot ar jū, pastuostjēt, kaidas jai bjeja nalaimis, i vaicoj iz jū, voi klousjēškys? Jis soka ka klausjēškys. Nu, jei suoka stuostēt ap tuom dŗābim, kur jis ja daravuoja, i kai jei iz sudobra tjelerdža vjadja jū lauluotīs, i kai jei sadadzynueja juo čaulu.

Jis pa mozam, pa mozam klausjeidams, dazagoduoja (atminējās) i pazyna jū. Vot jis cīši rods palyka, prīcuojās, ka jei juo naaizmiersa, cik pasauļa puorguoja, cik kūrpu saplāsja, a vys atroda jū. Cīši obi prīcuojās i bučuojās i rauduoja. Soka jis: "Tagad es jau vairuok nazaškieršu nu tjevi, vysu myužu dzjeivuosim leidza."

A rogona atīt jau i syt durovas ar vāzu, bet dūrs bjeja aizlyktys, jis juos i naīlaidja. A ka dagaidjēja gaismys, to lyka jū ar zirgim rozraustjēt smalkam druponom. Pjēc tuo vysu myužu dzjeivuoja laimeigi ar sovu sīvu, i može i šūdīņ dzeivoj.