5. A. 41. A. Gari-Juone no M. Matisona Domopolē.

Dzeivuojuši vecīhs ar vecīti, jīm nabejs nivīna bārna. Siva aizkur cepli, a jis pajem gryudekli ( tīklu) un aizīt vēžu zvejuotu, zvejoj, zvejoj, bet nikas nazamat. Vē zvejoj, nikas gon vīns vēzs gryudeklī. , šu " soka "Byus gon ceplis izdzis s, bet es gon jau tevi izcep , vecīts. " "Lyudzams nacepj," soka vēzs, "es tev byušu par dālu. Ka tu man byusi par dālu, kur tad tu dzeivuosi?" vaicoj vecīts. "Lelā kubulā vajag pīlīt yudiņa, es tur dzeivuošu un izaugšu lels." atsoka vēzs.

Vecīts atnas vēzi uz sātu, vecīte jau cep1i izkurinuojuse gaida

"Nes šur dreižnok tu vēzi, lai es jū izcapu," soka vecīte.

Ja vēža nadūšu cept, jis byus myusim par dālu," atsoka vecs.

Kaids nu vēža dāls? Vajag izcept un apēst," runoj vecīte.

kubulu Vecs pajem lelu kubulu, aizlīk aiz cepļa, pīlej pylnu yudiņa, īlaiž vēzi lai dzeivoj. Pēc kaida laika sēd vecīte un vecīts cepļa prīškā; vēzs izlec's uz kubula molas, syt ar lāpom un soka: "Tēt, tēt, es gribu precētīs!"

"Kū tad, tu jemsi, dāls?" vaicoj vecīts. Jemšu kēneņa meitu," atsoka vēzs.

"Jem, jem, jo kēneņa meita īs pi tevis," soka tāvs.

Vēzs izlac nu kubula, pa jyuras dybynu aizlāpoj uz kēneņa pili, īčāpuoj pi kēneņa meitas, pasoka, ka gribs kēneņa meitu jemt sev par sīvu.

"Labi," atsoka kēneņa meita, es īšu gon pi tevis, tikai tev vajag iztaisīt par jyuru apzeļtītu tyltu nu sovas sātas leidz kēneņa pilei?"

Vēzs atlāpuoj pa jyuras dybyny uz sātu un pastuasta tāvam, ka kēneņa meita lyka jam iztaisīt par jyuru tyltu nu sovas sātas leidz kēneņa pilei. "

"Kai, tod tu, dāls, iztaisīsi tyltu par jyuru? "Gon jau iztaisīšu," atsoka vēzs.

Jis izīt uorā, īsveļpas - pīskrīn valni un saka: "Kas ta byus nostruodoj?"

"Vajag iztaisīt Par jvuru tyltu nu munas sātas leidz kēnea pilei," pavēļ vēzs.

Valni tyulin stuojas pi dorba un par nakti tylts gotovs; tylta molas, ji vē apsudobroj. Reitā vēzs aizčāpoj pa tyltu uz kēneņa pili un pasoka kēneņa meitai, ka par jyuru jau tylts gotovs. Kēneņa meita nīasabreinoj, kai vēzs īspēja par nakti iztaisīt tyltu par jyuru. Voi jan īšūt, vaicoj vēzs kēnēņa meitai.

"Izkaisi tyltu ar vysskaistuokom pučem, kaidas tikai ir pasaulī, tod es īšu pi tevis," soka kēneņa meita.

"Labi!" atsoka vēzs un pa jyuras dybynu atruapja uz sātu. "Kēneņa meita pasacīja, lai izkaisūt tyltu ar vysskaistuakom pučem pasaulī," pastuosta vēzs sovam tāvam.

Vēzs izīt uorā īsveļpas - pīskrīn valni un tī prosa: "Kas juodora?"

"Izkaisit tyltu ar vysskaistuokom pučem pasaulī," pavēlej vēzs.

Valni stuojas pi dorba un par nakti nūkaisa tyltu ar vysskaistuokom pučem pasaulī. Reitā vēzs otkon aizčāpuoj pa tyltu uz kēneņa pili, īīt pi kēneņa meitas un vaicoj, voi jau īšūt.

"Īšu!" atsoka kēneņa meita.

Sataisa kuozas, aizbrauc uz baznīcu un sasalauloj. Dzar vīsi kuozas labi ilgi. Mičuojūt vēzs nikai navar dasnēgt kēneņa meitai vaiņuku nūjemt, jis nu muguras pa lyndrakim izruopoj uz placim un ar lāpu raun pa vīnam zīdiņam un svīž zemē. Nazkai pasleed vēžam kuoja, jis nūkreit uz greidas un krizdams nūlauž sev vīnu kuoju. Dzeivoj nyu vēzs ar kēneņa meitu, jis kotru vokoru, īdams gulēt, nūvalk sovu našmukū kažūciņu, pasvīž tū zam gultas, tod ir cīši škaists migu ar kēneņa meitu.

Vīnu reizi vēzs aizguoja uz jyuru meklēt sev barības voi kuo tur. Kēneņa meita stuosta vīnai grapīnei: "Muns veirs byutu cīši šmuks, ka jam nabejs tuo kažūka."

" Tu sadadzynoj jam tū kažūku," soka grapīne.

"Kai tad es vani sadadzynuot kažūku?" vaicoj kēneņa meita.

"Tu vakarā paber korstas ūgles zam gultas. Jis nūviļcs kažūciņu, pasyīss zam gultas un uz korstom ūglem un jo kažūciņš sagruzs," pamuoca grapīne.

Kēneņa meita tai i padora, paber vokorā korstas ūgles zam gultas, jis nūvalk kažūku, pasvīž zam gultas un guļ. Vēzs saūž gruzduma smoku un vaicoj sovai sīvai: "Kas tur gryuzd?"

"Meitas šūdīn zūs's svylynuoja," atsaka kēneņa meita. Vēzs pīsaceļ, pasaver zam gultas un Tedz, ka juo kažūks; vysā sagruds. Sasadusmoj jis par taidu nagūdu un izaškir ar sovu sīvu. Aizīdams pasoka: "Ka tu izēssi ūgļu kubulu, ūtru hubulu pīrauduosi pylnu osoru, tod es otkon atsagrīzšu atpakaļ."

Vēzs aizguoja pi vīnas rogonas, sasaprecēja ar jū un dzeivuoja. Kēneņa meitai tyka žāl sova veira, jei pajēmja vīnu kubulu pylnu ūgļu, a ūtru tukšu, ād ūgles un raud, cykam pīrauduoja pylnu kubulu. Reizi rogona pīāduse guļ, atīt kēneņa meiia, paklusam īčyukst ausī sovam veiram, ka jei jau vysu ir izdarējuse, izāduse vīnu kubulu ūgļu un ūtru pīrauduojuse pylnu osoru. Vēzs jem ar lāpam nūžņaudz rogonu un obeji aizbāg uz mežu. Idami pa mežu aizamolda i šūdīn meklej, vīns ūtru saukalēdamīs.