6. A. 441. V. Zacharska no V. Razgala Makašānu pagastā, Makarovskas ciemā.

Dzeivuoja dāds ar buobu. Jī beja nabadzīgi un nabeja kuo ēst. Buoba syutīja sovu veci zvejuot zyvu. Dāds zvejuoja vysu dīnu un sagyva tikai vīnu vēzīti. Atnezja tū vēzīti uz sātu un runoi sovai buobai: "Še vuorēj vēzīti!"

Bet jei jam atbildēja: "Kū mes vīnu vuorīsim! Labuok nūliksim leidz reitam."

Jen pajēmja vēzīti un nūlyka maizes obrā. Dāds ar buobu aizguoja gulātu un klau.suos: nazkas runoj: "Celītēs augšā man brūkastis vuorētu!"

Vecs ar buobu guļ un breinuojas, ka jī dzierd bārna bolsu, Jī gu un klausuos, bet otkon runoj: "Celīs, mam, augšā y vuorēj brūkastis!"

Jī vaicoj: "Kas tī runoj, kur tu esi?" Jis atsacja: "Es esmu maizes obrā!"

Dāds uz buobu runoj : "Kū mes vuorēsim, ka myusim nav kuo vuorēt"

Bet bolss nu obras saka: "Ejīt uz klāti un redzēsi, kū vuorēt!"

Ceļas tāvs ar muoti, daguoja pi obras un redz, ka vēzīts runoj. Aizīt jī uz klēti, attaisa klētis durovas un redz, ka pylna klēts vysaida loba, gon jīm ēst, gon jīm dzert.

Sadūmuoja vēzis precētīs un syuta tāvu pi kēniņa meitas svuotūs. Aizguoja tāvs pi kēniņa meitas un vaicoj jai: "Īsi pi muna dāla par sīvu?"

Kēniņa meita jam atsacīja: "Jo byus tovam dālam taida muoja, kai munam tāvam, tad īšu pi tova dāla!"

Atguoja tāvs uz sātu un soka dālam: "Kai tu jū pajemsi? Jej grib, kab tev byutu taida muoja kai juos tāvam."

Dāls soka tāvam : "Ej gulātu, reits byus gudruoks kai vokors?"

Ceļas reitā tāvs un redz, ka jūs muoja vēl lobuoka kai kēniņa pils.

Aizguoja ūtru reizi tāvs pi kēniņa meitas un soka jai: "Nu tagad ej pi muna dāla. Jam ir lobuoka muoja kai tova tāva pils Kēniņa meita atsacīja: "Jo tovam dālam byus taida upe nu myusu pils leidz juo muojai, tūlaik es īšu pi tova dāla!"

Atīt tāvs uz sātu un runoj sovam dālam: "Kēniņa meita pasacīja, jo nu myusu sātas leidz juos pilij byus upe, tūlaik jei īs:"

Dāls pasacīja tāvam: "Ej gulātu, reits byus gudruoks kai vokors."

Reitā tāvs ceļas un redz, ka upe tak nu juo sātas leidz kēniņa pilij un tai cīši šmuki ir pasaulī. Aizguoja vēl tāvs trešu reizi pi kēniņa meitas un soka: "Ej pasaver, kā tak upe!"

Kēniņa meita izguoja uorā, redz upi nu juos pils leidz dāla muojai. Tei atbiļdēja vēzīša tāvam: "Labi, es īšu pi tova dāla!" Sataisīja ji lelas kuozas, aizbraucja jī uz baznīcu sasalauluoja jej ar vēzīti un suoka dzeivuot cīši skaisti. Dāds ar sovu buobu ari beja uz kuozom, madu ar olu dzēra, pa lyupom tecēja, bet matē nikas natyka.