7. A. 441. A. Gari-Juone no 55 g. vecas Kromaņu Brigitas Bikavas pag.

Agruok laikūs dzeivuoja vaci cylvāki, veirs un sīva. Jīm nabeja nivīna bārna, jī prasīja Dīvam, lai dūd jīm bārnu. Paguoja nazcik gadi un jīm ari atsaroda bārns ar taidu spolvu kai luocīts, tamdēļ tāvs ar muoti nūsaucja jū par Luocīti. Tai tys Luocīts auga, un ganīdams lūpus, izauga par veiru, tod jis gribēja precētīs.

"Kas pi tevis, dāls, taida luocīša īs?" vacī soka.

Luocīts beja stypri gud!rs, jis zynuoja vysaidas pasauļa gugrības. Dāls pīrakstējis vēstuli, syuta sovu tāvu pi kēneņa meitas svuotūs. Aizīt Luocīša tāvs pi kēneņa, padūd tam vēstuli. Kēneņš soka, lai jis par nakti iztaisa taidu duorzu, kurā byutu vysaidi skaisti kūki un par vydu tacātu upīte, nu kuras varātu veinu smelt. Tāvs atguojis soka: "Kū tu, dāls, padarīsi? Ķēneņš sacīja, lai tu par nakti iztaisi taidu duorzu, kurā byutu vysaidi skaisti kūki, un par vydu tacātu upīte, nu kuras varātu veinu smelt."

"Tāvs, īsim gulātu, reits byus gudruoks par vakoru!" pasacīja dāls un obeji aizguoja gulēt.

Ūtrā reitā tāvs redz, ka pi juos pat muojas skaists duorzs un pa vydu tak veina upīte. Tāvs tikai breinuojas vīn. Nu otkon dāls syuta tāvu pi kēneņa ar vēstuli. Tāvs aizīt pi kēneņa, padūd vēstuli, tod kēneņš, izlasījis vēstuli, soka: "Lai jis par nakti iztaisa taidu muoju, kaidas ūtram nabyutu, un kurā vyss byutu, kas tikai uz pasauļa ir."

Atīt tāvs atpakaļ un soka: "Kū tu, dāls, padarēsi? Kēneņš sacīja, lai tu par nakti iztaisi taidu muoju, kaidas ūtram nabyutu, un kurā vys byutn, kas tikai uz pasaula ir!"

"Tāvs, īsim gulātu, reits byus gudruoks par vokoru!" pasacīja dāls un obeji aizguoja gulēt.

Reitā tāvs pīsace un redz skaistu muoju, kurā spēlej muzyka un īškā pylns vysaidu ēdīņu un dzērīņu. Tāvs, vysu radzādams, placus vīn rausta. Vēl Luocīts pīroksta vēstuli kēneņam un syuta tāvu pi kēneņa. Tāvs aizīt pi kēneņa uri atdūd vēstuli, tod kēneņš, izlasījis vēstuli, soka: "Lai ceļš nu muojas leidz baznīcai byutu ar vysaidim kūkim un uz baznīcu braucūt kūki lai zīdētu; a atpakaļ braucūt jau byutu gotovi augļi, lai varātu raut un ēst."

tāvs atīt un soka: "Kū tu, dāls, padarīsi? Kēneņš sacīja, lai ceļš nu muojom leidz baznīcai. byutu ar vysaidim kūkim, un uz baznīcu braucūt, kūki lai zīdētu; a atpakaļ braucūt byutu gotovi augļi, kurus varātu raut i ēst."

"Tāvs, īsim gulātu, reits byus gudroks par vokoru!" pasacīja dāls un obeji aizguoja gulēt.

Reitā tāvs pīsacēlīs redz, ka pa ceļa molom aug vysaidi skaisti kūki. Tāvs nu breinuošonuos nasaprūt, kū dūmuot. Pē vysa Luocīts brauc pi kēneņa meitas. Kēneņa meita, īraudzējuse sovu nuokūšū veiru, kurs beja cīši našmuks, suoka rauduot. Cytas muosas ari brīsmīgi nūskuma, ka jai taids najauks veirs. Bet nikuo navarēja darēt, kēneņš beja apsuolējis Luocīšam un vajadzēja braukt uz baznīcu lauluotūs. Pa ceļam vyss zīdēja un atpakaļ braucūt jau beja gotovi augļi, hurus varēja raut un ēst. Atbraucja uz skaistū muoju, nūdzēŗa kuozas un vokorā sasalauluojušais puoris guoja gulātu. Īdams gulēt, Luocīts nūvylka sovu kažūku un beja tik skaists, ka kēneya meita nazynuoja nu prīcas, kū darēt, un beja cīši laimīga, ka izguoja pi Luocīša. Juo sīvas muosas rauduoja, ka jis tik našmuks, bet kēneņa meita tikai prīcuojas un soka sovom muosom: "Redzēset, cik jis ir šmuks, ka nūsavalk. Es paslēpšu jyusus sovā guļamajā ustobā."

Muosas nūsaslēpja guļamajā kambarī un redzēja Luocīti nūsavylkušu un prīcuojās par juo skaistumu. Tūreiz juos nūsprīdja sadadzynuot Luocīša kažūku. Trešā naktī muosas īguoja īškā kambarī un nūzoga naskaistū kažūku. Nūzogtū kažūku muosas aiznesja uz meža molu, sakyuŗa gutri un sadadzynuoja. Tamā laikā, kad kažūks daga, Luocīts uz reizi izzamūda, ūšņoj un soka: "Kas te dag? Voi tik kas munu kažūku nadadzynoj?"

Luocīti par lūgu tyulin izruovja rogona. Jis par lūgu krizdams soka: "Tu, sīviņ, treis godus manis naredzēsi, cikam treis puori kūrpu sanosuosi, treis sītus dzelža pupu sagrauzsi, tod tu otkon mani īraudzēsi!"

Kēneņa meita palyka cīši bēdīga, a muosas sacīja: ,,Kuo tev bāduotīs? Lai jis īt!"

Nikuo navarēja darīt. Kēneņa meita aizguoja pi kalēja, lyka, lai izkaļ jai treis puori kūrpu un treis sītus dzelža pupu. Kad kurpes beja gotovas, jei laidjās ceļā un tai paguoja treis godi. Pēc trejim godim jei beja sanosuojuse kūrpes un sagrauzuse pupas. Tod jei īdama satyka vīnu vecīti, tei vecīte jai idevja treis mantiņas: vīna beja sudobra bļūdiņa ar zalta ūliņu īškā, ūtra sudobra vuorpstīte, kas zalta dīgu škatynuoja, treša zalta zēgelu laiviņa. Vecīte jai soka: "Tu ej taišņi pa itū ceļu, un daīsi pi muižas, tī meitas mozguos drēbes. Juos mozguos vīnam kungam kraklu un navarēs izmozguot, tys kraklys byas vyss ar asni. Tu daīsi 'kluotu un soki: "Dīvs paleidz! Voi es navarātu paleidzēt mozguot?" "Kū tu izmozguosi?" atbildēs juos, "mes jau treis godi mozguajam kunga kraklu un navaram izmozguot. Tu pajem mozguot un kraklys palyks bolts kai snīgs. Tūreiz meitas aizskrīs pi cīnīguos un pastuostīs, ka vīna nabadzīte izmozguoja. Meitas prasēs, kaidu moksu gribi par krakla izmozguošonu. Tu prosi, lai tev atļaun kaidas dīnas padzeivuot kungu muojā kaidā mozā ustobiņā. Kod tevi īlaiss ustobā, tod tu kotru dīn spēlējīs ar mantiņom: pyrmā dīnā ar bļūdiņu, tod ar vuorpstīti un beidzūt ar zēgeļu laiviņu. Rogonas bārni prasīs sovai muotei, lai nūpierk ituos marntiņas. Rogona gribēs nūpierkt un vaicuos, cik tu gribi par muntiņu? Tu pasaki: "Nikuo cyta nagribu, kai tikai vīnu nakti puorgulēt ar tovu kungu. "'Tai tu puorgulēsi treis nakt's un vysu izzynuosi par sovu veiru.."

Kēneņa meita guoja, guoja un daguoja pi muižas, te atroda meitas drēbes velējūt, kai vecīte beja stuostījuse. Jei soka: "Dīvs paleidz! Voi es navarātu jums paleidzēt?"

"Kū tu padarēsi? Mes jau treis godi mozguojam kunga kraklu un navaram izmozguot!"

Kēneņa meita pajēmia kraklu, kurs vyss beja ar asni, un dreiži izmozguoja, tai ka kraklys beja bolts kaisnīgs. Meitas aizskrīn pi cīnīguos un pastuosta, ka nabadzīte izmozguojuse kunga kraklu. Cīnīguo pasacēja, lai paprosa nabadzītei, kū jai vajadzēs par tū samoksuot. Juos atīt un vaicoj : "Kū tu gribi, lai samoksuojam par krakla izmozguošonu?"

"Es vairuok nikuo nagribu, kai. tikai mozu kambarīti, kur padzeivuot kaidu laiku."

Meitas pastuostīja cīnīgai, ka nabadzīte grib padzeivuot kaidas dīnas kaut mozā kaktiņā. Rogona pasacīja, lai īvad mozā kambarīti nabadzīti, un lai tei tur padzeivoj. Nabadzīte apsametja dzeivuot rogonas pilī, un kai vecīte beja pamuocījuse, spēlējās ar mantiņom. Pyrmā dīnā kēneņa meita spēlējās ar sudobra bļūdiņu, kurā beja iškā zalta ūliņa. Rogonas bārni skraidīja pa ustobom un pamanīja ka nabadzīte spēlējas ar skaistom lītiņom; jī aizskrēja pi sovas muotes un soka: "Oi, mamiņ, kaida nabadzītei ir skaista mantiņa! Nūpierc tū mums!"

Rogona prosa nabadzītei, cik grib par bļūdiņu. Nabadzīte soka: "Es nikuo vairuok nagribu, tikai vīnu nakti ar jyusu kungu puorgulēt un atdūšu bļūdiņu."

"Labi!" atsoka rogona un pajem sudobra bļūdiņu. Tai tei rogona tamā dīnā pīvuorēj reibīgu ēdīņu un dzērīņu un juos veirs kai paād vakareņu, tai i nūkreit pi golda. Rogona aizvalk veiru uz gultu un soka nabadzītei: "Ej tagad guli!"

Jei aizguoja gulēt pi rogonas veira, runoj, runoj ar jū, bet [jis tai pīdzērs, ka -guļ šņuokdams un nikuo najādz. Nabadzīte tū nakti naizdzierda nu juo nivīna vuorda un reitā bēdīga vē aizguoja uz sovu ustobiņu.

Ūtrā dīnā nabadzīte spēlējas ar sudobra vuorpstīti un škatynuoja zalta dīgu. Rogonas bārni īraudzējuši, aizskrīn pi muotes un soka: "Oi, māmiņ, kaida nabadzītei skaista mantiņa! Nūpierc jū mums!"

Rogona prosa nu nabadzītes, cik grib par mantiņu. Nabadzīte soka: "Es nikuo nagribu, dūsēt tikai vīnu nakti ar sovu kungu puorgulēt, i atdūšu vuorpstīti!"

"Labi!" soka rogona.

Otkon tamā dīnā rogona pīvuorēj reibīgu dzērīņu un ēdīņu; veirs, paēdis vakariņu, nūkreit pi golda. Rogona aizvalk sovu veiru uz gultu un soka nabadzītei: "Ej guli!"

Jei aizguoja gulēt pi rogonas veira, runoj un knaiba nu vysom pusem, bet veirs nadzierd, gu šņuokdams vīn. Reitā rogona soka: "Ej uz sovu ustabiņu."

Jei otkon aizīt, nikuo naizzynuojuse. Rogonas veiram reitā suop golva un jis dūmoj: ,,Kas te ir, ka asmu ka'i pīdzērs?" Jis nūsprīž vaira nikuo ni ēst ni dzert.

Nabadzīte otkon spēlējas, bet ar zēgeļu laiviņu. Bārni īraudzējuši soka: "Oi, māmiņ, nabadzītei ir vēļ skaistuoka mantiņa. Nūpierc mums tū!"

"Cik tu gribi par zēgeļu laiviņu?" soka rogona.

"Es vairuok nikuo nagribu, dūsi man vē trešu nakti puorgulēt ar tovu kungu."

"Labi!" soka rogona un vēl pīvuorēj tamā dīnā reibīgu ēdīņu un dzērīņu. Vokorā salyka ēdīņus uz golda, jis pajēmja dzērīņus izlaistīja un ēdīņus sabuozja zuobokūs, un nūkrita pi golda par pīdzārušu. Atīt rogona, aizvalk sovu veiru uz gultu un soka nabadzītei: "Ej guli!"

Jei aizguoja gulēt pi rogonas veira un runoj, runoj; bet suokumā jis vē nikuo naatsoka, dūmoj, ka varbyut kas klausās. Pēčuok jis suoka runuot un jī par nakti sarunuoja, ka šis tagad rogonu nūnuovēs. Reitā jis izvedja zyrgu nu klāva, dasēja rogonu pi zyrga astes un zyrgs skraidēja pa teirumu, izraustīja kur kurū gabaliņu, a rogonas bārnus pīkola pi sīnas.

Tūreiz jis sajyudzja vyslobuokūs zyrgus un aizbraucja uz sovu muoju, sataisīja par jaunu kuozas, sasaucja daudzi cīmiņu. I es tur beju. Ka tu zynuotu, kaidas tur breinīgi skaistas kuozas beja!