1. A. Gari-Juone no 40g.vecas M.Dortholcas Dricānu pag.

Seņuok vīns boguots muižinīks bīži vīn braukuoj's uz baznīcu.Reizi jis, izīdams nu baznīcas, īsaver, ka sēd vīna nabadzīte un pi juos suonim smuka jauna meitine. Muižinīkam meitine cīši pateik - jis vēļ, bejis napracāts - un sadūmoj jis tū meitini pajemt sev par sīvu.

Vīnā svātdīnē jis daīt pi vecītes un sarunoj, lai juos obejas brauc uz muižu. Vecine beja ar mīru braukt, a tei beja rogona un smukuo meitene rogonas meita. Muižinīks īsādyna sovūs rotūs muoti ar meitu, sāstas pats leidza, pasoka sulaiņam, lai brauc, un vysi dreiži vīņ atbrauc uz muižu. Kaidu laiku vēj auga meitine muižā, cykam tyka par māŗgu, tod muižinīks sataisīja kuozas un pajēma sev par sīvu smukū rogonas meitu.

Muižinīkam beja daudzi vysa:ida monta, a rogonai napatyka, kam [kādēļ] jis ir par vaļdinīku uz vysa, bet na viņa. Rogona pajem vāzu īsyt muižnīkam un soka: "Palīc par suni!"

Jis tyulin palyka par lelu suni. Rogona attaisa durovas , izdzan jū pogolmā, attaisa vuortus un padzan nu sovas muižas. Padzeitais suns lānim sūim izzavalk pa vuortim un dūmoj, kur nyu jam īt. Lynguot apkuort pa kaimiņim - jū stypri dzonuos un dauzēs, kai jau saiminīki naīrauga taidus suņus klaidūņus. Lobuok īšu uz mežu, dūmoj jis un aizīt uz mežu.

Mežā suņam gryuta dzeive, navar nūgyut pūtniņus, ni dabu.ot cytas barības, jis jau nabeja tik veikls kai cyti vinkuorši suņi. Lyngoj jis pa mežu nu vīnas puses uz ūtru un īrauga lelu gūvu pulku. Īt jis uz gūvim, redz postuks [gans] gona gūvis un pašlaik brūkastēj. Jis 1ēni daīt pi postuka, pasacej uz pakaj kuojom un gauži smiļkst, postuks pasaver, ka suņam tai bierst osoras par purnu, jam palīk suņa žāl un jis pasvīž suņam maizes kancīti. Suns tū maizi saēdja ar gordu muti, jo vairuok dīnas nabeja maizes raudzējis. Pabrūkastējis postuks syuta suni gūvu grīztu, tys suns beja gudrs un leļs. Kai tikai postuks pasoka: "Puci!" jis tyulin skrīn rīdams, gyun gūvim aiz astes un sadzan vysas kūpā. Suņa jau gūvis stypri beistās, nyu postukam dzeive bez bādas, guļ tikai uz vacaiņes. Taidu lobu suni postuks nazynuoja, kai i turēt, atvad uz sātu, pībaroj, un atstuoj uorā pi sovas ustobas durovom. Kotru dīnu lobuok un lobuok suns gona gūvis, tod postuks tai suok žāluot tū suni, ka guldynoj ar sevim vīnā gultā un pyrmū kumūsu dūd suņam. Postuks pastuostīja ari cytim, ka jam ir cīši gudrs suns un lobs lūpu gons. Vysi apleicēji ļaudis zynuoja un runuoja par gudrū suni un lobū sorgu. Daudzi kas suoka prasīt postukam, lai puordūd suni, bet jis ni par kaidu naudu nagrib puordūt. Kas šam bagad par bādu? Tikai guļ uz vacaines, a gūvis gona suns, šam nyu drūsa vacuma maize.

Natuoļi dzeivuoj's vīns muižinīks, cīši boguots, a jam bejuse tei nalaime, ka gaisuši bārni. Kai tikai sīvai atsarūn bārns, tyuliņ nazkur izgaist. Pīdzamst muižinīka sīvai pyrmais bārns un ocumirklī nazkur palīk; ūtrā godā pret bārna rašonūs tū nakti sastota muižinīks ap sovu muižu karaveirus un pi durovom sulai,ņus, lai nūpiļņavoj [poliski sargāt] vainīgū. Pidzamst bārns, vysi redz bārnu, prīcuojas, bet par nailgu laiciņu bārns pazyud an nivīns naredz, kur bārns palīk. Kod divi bārni beja pazuduši, pret trešo bārna dzimšonu muižinīks aizīt pi postuka un prosa, lai kod uz vīnas nakts īdūd jam sovu suni par sorgu. Pastuosta, ka juo sīvai šūnakt dzims bārns un ka vysi bārni, kai tikai pīdzimst, tyuliņ pazyud. Varbyut gudrais suns varātu nūsorguot. Postuks suokumā nagrib dūt, bet kad muižinīks apgolvoj, ka suņam nikas slykts nanūtiks, tod jis īdūd suni uz vīnu nakti muižinīkam. Muižinīks atvad suni, labi pabaruoj ar captim cuoļim un cytim guordumin, pasoka suņam, lai tys guļ uorā pi juo muojas durovom. Suns paēds, atsagulst un guļ sasaritinējis, soldoti un kolpi apsorgoj muoju, vysi verās, voi kas naīs muižinīka muojuos. Pret pušnaktim muižinīka sīvai pīdzamst skaists puisīts, muižinīks nu prīcas nazyna, kū darīt, ka jam nyu augs dāls, vysi bezgola prīcīgi. Par laiciņu bārns otkon pazyud, taida skumt un rauduošona sasaceļ muižinīka muojā, ka cyts cyta vairs napazeist. Suns guļ pi durovom un redz, ka atguoja vīns vacs vecīts, īguoja pa durovom īškā un iznas bārnu. Cyti nivīns naredz. redz tikai suns. Jis sagyun veci aiz podula [kr. stērbeles] un plēš rr, rr, rr!

"Nu, ka jau tu gribi, pajem bārnu!" soka vecīts un atdūd bārnu suņam, a pats aizīt. Suns, kai jau gudrs, sajem jū ar lāpom īguldyna bārnu spolvuos, sasaritinej un guļ mīrīgi leidz reitam. Reitā muižinīks prosa nu vysim, voi naredzēja kas navīn, kas naktī bārnu aiznesja. Vysi atsoka. ka naredzēja. Aizīt pi suņa, ceļ tū, jis nagrib celtīs, lai bārna naizgrauduot nu depem. Pasaver, kas suņam, ka nagrib celtīs, un īrauga spolvuos īteitu bārnu. Pajem tū bārnu, īnas, paruoda muotei un jei pazeist, ka tys bārns ir viņas. Nūsaprīcoj muižinīks, ka juo bārns ir izgluobts, un suni par bārna izgluobšonu apkar ar vysaidim duorgunim, ar zaltim, briļjantim un cytim duorgokmiņim. Muižinīks atvad suni postukam ar vysim skaistumim un vēj postukam īdūd zalta naudas gobolu par lobū suni. Postuks naaizteik suņa monta, lai tys tikai gona lūpus. Suns gulādams saulītē sadūmoj, voi tagad juo sīva napījemtu muižā, ka jis aiznastu tik daudzi zalta un cytu duorgumu, laižas un aizskrīn uz muižu. Daguojis muižā pi sovas muojas durovom, syt ar lāpu durovuos un smiļkst, 1ai saiminīcas dzierd. Rogona izdzierst, ka nazkas kloudzynoj, daīt pi durovom, attaisa un īrauga sovu suni, pasauc sovu meitu, lai pasaver, cik skaisti izzaskota suns, un voi jū laist īškā.

"Laid, mām, suni īškā, lai dzeivoj pi mums, jis tagad taids smuks," soka meita un obejas īlaiž suni. Rogona dreiži nūraun nu suņa vysus skaistumus, nūgloboj tūs un dusmēs soka meitai : ,,Jam par suni ir cīši lobi guojis, pataisīšu jū tagad par zvierbuli."

Tū asacījuse, rogona pajem vāzu īsyt jam un soka: "Palīc par zvierbuli!"

Muižinīks tyulin palyka par zvierbuli, bet jis nabeja taids, kai cyti zvierbuli, jam beja gryuti pasaceļt gaisā un liduot. Jis cik rauga celtīs spuornūs, tik kreit zemē, cik rauga celtīs, tik kreit zemē. Tai nalaimīgais zvierbuls tikkū nūsaplidinēja leidz kryumim. - Kryumūs jis uz kura zora matās, tys i leikst leidz zemei, uz kura zora matās, tys i leikst leidz zemei. Jis izza`tupst kryumā un tup. Pa kryumim goni ganīja lūpus, vīns puika īrauga kryumūs lelū zvierbuli un klīdz: "Ai kaids lels zvirbuļs tup kryumūs, eite pasaverīt!" Sasalosa goni ap zvierbuli, nūgyun jū un nūsarunoj zvierbuli izcept. Cyti palīk pi zvierbuļa, cyti īskrīn mežā, pīlosa molkas, atnas molku, sakur guni, pakar zvierbuli aiz kuojom vers guns un guns līsmas jau aizkar zvierbuļa spolvas. Spolvas suoc svierkstēt, bārni loksta un smejas, ka dreiži izcaps zvierbu]s.

Te pasaruoda tvs pats vecīts, kurs muižinīkam bārnu nesja prūjam. Vecīts daīt pi gonim un soka: "Puordūdīt man tū zvierbuli. Kaids labums jums nu tuo, ka jū izcepset? Jums nava ni suoļā ni cyta kuo 1eidza, un zvierbuļs izceps ar vysom īškom, tys nabyus gords ēst."

Bārni pīkrita puordūt zvierbuli, vecīts samoksuoja bārnim par zvierbuli, nujēmja tū nu guns aiznesja kryumūs, īsyta ar vāzu un pasacīja: ,,Palīc par cilvāku!"

Zvierbuļs tyuliņ palyka par cylvāku. Vecīts īdevja jam tū vāzu un pasacīia: "Ej uz sovu muižu un ar itū vāzu izdzen nu muojom sovu sīvu un sīvas muoti, cātaidi juos tev vēļ var kū pataisīt."

Muižinīks vecīšam beja cīši pateic.īgs, pajēmja vāzu, atsavasaļuoja ar vecīti un aizguoja uz sovu muižu. Atguojis uz muižu, tyuliņ izdzyna rogonu un juos meitu nu muojom. Nu tuo laika vairouk nasaprecēja i šūdin, nalaimīgais muižinīks dzeivoj bez sīvas!

Piezīme. Šī A. Dortbolcas pasaka gan laikam būs cēlusies no "Tūkstoš un vienas nakts" pasakas par Sidi Numanu, bet viņas saturs stipri atšķiŗas no oriģināla, kādēļ par grāmatu pasaku viņa nav uzskatāma. Gluži tāda pati ir sekošā pasaka, ko tomēr ir uzrakstījis cits krājējs no M. Dortbolcas. P. Š.