2. Teicēja A. Dortholca, Kultūras balss kr.

Dzeivuoja uz pasauļa vīns žālsirdīgs muižinīks. Par sīvu jis sev pajēmja kaidas nabadzes meitu, bet tei ubadze beja rogona un jai cīši napatyka znūts.

Tei rogona kaidu reizi sovu znūtu apbūŗa par suni un izdzyna nu muižas. Suns skrēja, kur acis redzēja, un beja jau cīši izalcis. Jis īraudzēja gonu, pi gona pīskrēja un veras jam acīs. Gons vēŗas, vēŗas uz suņa un nūsvīdja jam maizes gobolu. Suņs apēdja maizi un nu palyka gonam par paleigu, lūpus gonūt gons nūvāruoja, ka suņs jam ir lobs paleigs un paturēja jū pi sevis uz vysim laikim. Tai jī obej'i gona lūpus. Gons pa leluokai daļai vysu dīnu guļ, bet suņs gona.

Gona saiminīka sīvai vysod, kad tik dzyma bārns, pazuda, un nikas navarēja nūsorguot zagļa. Saiminīks beja dzierdējis, juo gonom ir lobs suņs, aizguoja pi gona un prosa atdūt jam suni. Gons nagribēja dūt, bet kad saimnīks apsūlēja lelu moksu par suni, atdevja. Saiminīks atvedja suni uz sātu. Suņs atsagula pi ustobas durovom un guļ.

Taišņi tymā naktī saiminīka sīvai dzyma bārns. Te redz suņs, ka atskrēja engeļs, pajēmja bārnu un grib īt prūjom. Suņs atjēmja nu engeļa bārnu, nūlyka pi sevis, sylda un guļ. Pasamūda reitā saiminīks un redz, ka bārna nav. Sasatryuka saiminīks un aizskrēja pi suņa. Īraudzējis bārnu, saiminīks beji cīši prīcīgs un īnesja bārnu ustobā, bet suni apkruovja ar za1tu un alaidja. Suns dūmoj: "Skrīšu atpaka] pi sīvas, varbyut, pīj ems."

Aizskrēja suņs uz muižu. Rogona atjēmja nu suņa zaltu un soka: "Jo tev par suni labi, tad apbūršu tevi par zvierbuli!" Rogona īsita suņam ar bīna vāzdu un jis palyka par zvierbuli.

Jis beja jūti lels un navarēja labi liduot, Goni īsavēra lelū zvierbuli, dzynuos pakaļ un sagyva. Jau goni sasēja zvierbu]am kuojas un gribēja jū izcept. Tai stracī īt garam vīns vacs, vacs vecīts, kurs beja pats Dīvs, un suoka prasīt gonim, lai jī atdūd jam zvierbuli. Goni suokumā nagribēja dūt, bet vecīts jūs pīrunuoja un goni atdevja jam zviersbuli. Tad vecīts ar zvierbuli paguoja lobi tuoļi, puortaisīja jū par cylvāku un sacīja: "Ej tyuleņ uz sovu muižu un izdzen sovn sīvu un sīvasmuoti nu muižas!"

Muižinīks aizguoja uz sovu muižu, izdzyna nu muižas sovu sīvu un sīvas muoti un šūdīn dzeivoj laimīgs, jo nanūmyra.