N. Rancāns Rēzeknē.

Dzeivuoja dads ar buobu un vīnu meitu, kas beja jūti skaista. Jū ustoba stuovēja mežā, bet večim napatyka dzeivuot aizsagtā vītā. Puorguoja jī uz cytu vītu un pataisēja ustobu atsagtā vītā, kur nabeja ni kūku ni meža, tik vējš apleik gauduoja. Večim otkon beja slikti dzeivuot: vējš nadeve mīra, sytuos pi lūga; taisēja durovas vaļē. Apjēme veceli lela bāda, dūmoj dīnu, dūmoj nakti, kuo vējam vajag nū juo. Jau suoka dusmuotīs uz vēja, vyss nikuo naleidz.

Vīnu vakoru vējs stipri suoka sistīs pi durovu, tad vece smīdamīs soka veceļam, ka vējs svuotoj [m. zadina, precē] jū meitu. Na par garu laiku vecs ar veci nūguoja uz mīra, bet te klausus : nazkas attaisēja durovas un īguoja ustobā. Vecels aizdedze guni - veras, ka uz jū atguoja gosts [kr. viesis], garuma beja treis aršini, vacs ar siermu buordu, ļūti sirdeigs un baileigs [briesmīgs]. Vecels nūsabeida un nazynuoja, kū dareit. Tad baileigais gosts soka uz veceli: "Es asmu vējs, un daudzi reižu klabynuoju, bet tu mami nalaidi vidā. Tagad es īguoju pats un gribu pajemt tovu meitu sev par sīvu; a jo naatdūsi ar lobu, tad es atīšu ar sovu bruoli krusu un ar muosu tyuci [kr. lietus debess] un izjaukšu tovu ustobu."

Nūsabeida vecels un atdeve sovu m,eitu vējam par sīvu.

Nu tuo laika vairs nikas naplēse jumta un nasadauzēja ap lūgim. Veči dzeivuoja mīreigi, tik skuma pēc sovas meitas. Lai gon atskrēje vējs un atnese sovu sīvu veču apraudzeitu, bet uz mozu laiku; tad otkon skrēja aiz jyuru un uz vysom pusem.