1. J. Mezevskis Ozolnieku Tiltiņos. Jkr. V, 104 (68).

Reiz viens ģenerālis braucis ar savējiem pavizināties. Kad tie bija lielu mežu cauri izbraukuši, tad uznāca lietus un ģenerālis lika kučierim atpakaļ griezties. Atpakaļ braucot, viņi ierauga lielu pili, kuŗu tie nekad nebija redzējuši. Ģenerālis liek zirgus apturēt un sūta savu sulaini pili apraudzīt. Sulainis aiziet, bet nevar tikt iekšā, nāk atpakaļ un izstāsta visu saviem kungiem. Tad ģenerālis sūta kučieri, bet tam iziet tāpat kā sulainim. Nu iet viņš pats, bet arī netiek iekšā. Tāpat arī cienmātei neizdodas iekļūt pilī.

Beidzot iet preilene, enerāļa meita; viņa bez 'kavēkļiem ieiet pilī, bet tiklīdz kā preilene ir iekšā, tūlin aiz viņas aizkrīt durvis un visa pils pazūd. Ģenerālis liek meklēt pēc savas meitas, sameklē ilgu laiku ar daudz ļaudim, bet nevar dabūt ne pili, ne preileni. Tā nu viņš brauc bēdīgi mājās. Kamēr tiek mājās, ir pagājuši septiņi gadi.

Kad preilene iegāja pilī, tad tai no liela greznuma apžilba acis. Visas malu malas, visus plačus un gaņģus apgaismoja mirdzošas lampas. Ejot pa vienu gaņģi, viņa uzgāja durvis, kuŗās bija atslēga. Durvis atslēgusi, tā iegāja ļoti apgaismotā istabā, kur uz galda dega svece un gulēja zīmīte, uz kuŗas bija rakstīts: "Kad tējas laiks, tad v ar dabūt tēju, kad kafejas laiks, tad var dabūt kafeju un kad maltītes laiks, tad var dabūt maltīti."

To lasīdama, preilene sabijās un gāja atkal atpakaļ! Ejot tā atrada otras durvis ar veselu bunti atslēgu. Durvis atslēgusi, tā grib ieiet - te tai piešķīst pilnas acis ar ugunim, un tā ierauga istabas vidū zārku. Viņa gan satrūkstas, bet tomēr pieiet pie zārka, pie sevis sacīdama: "Nešķīsts gars jau tu esi, ārā es vairs nevaru tikt, tā kā tā man jāiet iekšā."

Uz zārka vāka bija rakstīts: "Še guļ viens ķēniņš, noburts uz septiņiem gadiem, septiņiem mēnešiem, septiņām nedēļām, septiņām dienām, septiņām stundām un septiņām minūtēm. Ja kāds ienācējs bīs ķēniņu pa šo laiku kopis, tad viņš no ķēniņa, kas pēc šī laika uzcelsies, dabūs: ja būs bijis vecs vīrs jeb veca sieviete, žēlastības maizi uz visu mūžu, - ja būs bijis jauns vīrietis, lielu gadu. un ja jauna sieviete, tad ķēniņš viņu ņems par sievu.

Preilene paliek pilī, apkopj istabas un tura īpaši arvien ķēniņa zārku tīru un spodru. Jau gandrīz viss laiks ir pagājis un drīzi ķēniņam jāceļas augšā, te preilene ierauga vienu sieviņu pa pils dārzu ejam. Viņa atveŗ logu un lūdz sieviņu uz īsu laika ienākt, lai lūdzēja varētu drusku pastaigāties ārā, tīrā gaisā. Sieviņa arī ienāk un preilene iziet. Bet tiklīdz ko preilene izgājusi dārzā, te tā dzird stiprus lielgabala šāvienus un ļaužu skaļu urrāšanu. Nu tik viņa atjēdzās, ka noteiktais laiks notecējis un ķēniņš uzcēlies. Viņa nezin, ko iesākt: vai projām iet, vai palikt? Bet apdomājusies, tā griežas pilī atpakaļ, iet pie ķēniņa un lūdz kādu dienestu. Ķēniņš, kas sieviņai jau piesolījies to par sievu ņemt, pieņem preileni par kukņas meitu. Drīz ķēniņš izrīko kāzas. Uz kāzām ķēniņš atļauj katram dienestniekam ko izlūgties. Cits vēlas šo, cits to, bet kukņas meita lūdz, lai ķēniņš viņai nopērkot to, ko no rīta pirmo vedīšot pilsētā pārdot.

Viens vīriņš ved no rīta pats pirmais kaltu akmeni pilsētā, kuŗu nu ķēniņš liek nopirkt un aizvest kukņas meitai. Meita viņu mazgā un pucē. Sulaiņi nevar vien diezgan izbrīnīties, ko kukņas meita ar akmeni darīs. Vakarā trīs sulaiņi iet viens pēc otra pie kukņas meitas durvim un klausas, ko viņa ar akmeni dara. Viņi dzird meitu runājam : "Es esmu te izvaktējusi tos septiņus gadus, septiņus mēnešus, septiņas nedēļas, septiņas dienas, septiņas stundas, septiņas minūtītes, un tāpēc man vajadzēja tikt par ķēniņieni un nevis šai svešai sieviņai, kas tik īsu brīdi bija istabā, kamēr es izgāju pastaigāties. Bet kad ķēniņš laulāsies ar viņu, to veco sieviņu, tad es iešu uz mežu un nogalināšos."

Sulaiņi šos vārdus dzirdējuši, izteic visu ķēniņam. Ķēniņš arī nāk klausīties un dzird tos pašus vārdus. Ķēniņš ieiet pie kukņas meitas, paņem viņu ap vidu, aizved viņu savā zālē un prasa tai, kādēļ gan viņa gribot sev galu darīt. Kukņas meita nu visu izstāsta, ko viņa redzējusi un darījusi.

Ķēniņš nu tura kāzas pēc divi mēnešiem, un nevis vairs ar veco sieviņu, bet gan ar jauno preileni. Tie trīs sulaiņi, kas ķēniņam deva ziņu, tiek par ģenerāļiem, bet ļauno veceni, kas bija ragana, notiesā uz nāvi.

Preilene nu aizraksta arī grāmatu savam tēvam, ģenerālim , lai nāk kāzās. Šis ļoti brīnās, ka viņa meita vēl dzīva, nobrauc ar visiem savējiem pie ķēniņa un dzīvo savas vecuma dienas priekos un laimē.