2. Lielupis Vec-Piebalgā. LP, V, 119, 2.

Kādai ķēniņa meitai gadījušies trīs precinieki vienā reizā: viens bijis ļoti bagāts, otrs tāds puslaicīgs, trešais pavisam noskrandējies.

Tēvs .spiedis meitu pie tā bagātā aiziet; bet meitai vairāk paticis tas skrandainais - negājusi pie bagātā. Bet tēvs dusmās saaicinājis kāziniekus un nu, tā sakot, ar varu pielaulās meitu bagātniekam. Tomēr skrandainais izjaucis laulības: uzbūris meitai piepēžu slimību - tā pamirusi. Tēvs, zināms, domājis, ka meita pavisam nomirusi; bēdādamies tūlin taisījis zārku un vedis kapsētā glabāt; visi kāzinieki - tagad bērinieki - gājuši līdz. Bet kapsētas tuvumā gadījies skrandainais; viņš aizstājies bēriniekiem priekšā un atbūris lielu, platu upi visapkārt bērinieku rindai. Šie palikuši kā. salā un nezinājuši, ko darīt : ej, kur gribi, visur upe priekšā. Beidzat skrandainais teicis: "Neliedz, ķēniņ, man mirušo meitu, tad viņu atdzīvināšu."

Ķēniņš domājis: "Tik viņa beigta tā kā tā - lai ņem, ja prot atdzīvināt!"

Labi! skrandainais pielicis zārkam rokas, meita atdzīvojusies un upe tai pašā brīdī nezin, kur nozudusi, kur ne.

Nu iesēdinājis meitu karītē skrandainim blakus un braukuši mājā kāzas svinēt. Bet mājā atkal brīnumi! No karītes neizkāpis vis vairs skrandainis, bet stalts ķēniņa dēls zeltā un sudrabā.

Tagad ķēniņš atplētis acis un lūdzies, lai piedodot, ka nejēgdams iesākumā viņu nicinājis.

Piezīme. Šī gan ir pavisam citāda pasaka nekā iepriekšējā. bet līdzinās tai tomēr tai ziņā, ka savādais precinieks še nav vis par kustoni pārvērsts, bet. patura savu cilvēka izskatu. P. Š.