1. A .450. K. Treimane Talsos. T. Dzintarkalna krājumā.

Reiz dzīvoja brālis ar māsu, kuŗiem bija nomiruši vecāki. Pie svešās mātes viņiem klājās ļoti gŗūti. Vienu dienu viņi abi aizbēga un vakarā nonāca kādā lielā mežā, kur viņi pārgulēja par nakti.

Rītā uzceļoties, brālītis teica: "Ak māsiņ, kad tu zinātu, kā man slāpst!"

Kādu gabaliņu pagājuši, viņi ieraudzīja mazu upīti. Brālītis tūlin noliecās pie strautiņa un gribēja dzert, bet kād_a balss tur sauca: "Nedzeri, nedzeri! Ja dzersi, tad paliksi par lāci."

Brālītis gan gribēja ar varu dzert, bet māsiņa sacīja: "Nedzeri vis! Tu paliksi par lāci un mani nomocīsi."

Brālītis brīnījās, kas gan ūdenim varētu būt par vainu. Bet viņu svešā māte bija ragana. Viņa bija pamanījusi, ka bērni aiziet, klusiņām aizsteigusies viņiem priekšā un nobūrusi visus strautiņus un avotiņus.

Gabaliņu pagājuši, viņi uzgāja citu upīti; bet kad brālītis gribēja dzert, tad strautiņš atkal čaloja: "Kas no manis dzers, tas paliks par vilku."

Māsiņa lūdzās: "Ak brālīti, nedzeri, nedzeri! Tu paliksi par vilku un mani saplēsīsi." Brālītis arī paklausīja.

Pēc kāda laika viņi uzgāja trešo strautiņu. Brālītis tūlin liecās pie ūdens, bet atkal atskanēja kāda balss: "Kas no manis dzers, tas paliks par stirnu."

Māsiņa lūdzās: "Ak brālīti, nedzeri, nedzeri! Tu paliksi par stirnu un aizskriesi projām. Kur tad es viena palikšu?"

Bet brālītis vairs nevarēja noturēties. Kad pirmais ūdens piliens bija par lūpām, tūlīt viņa galva jau pārvērtās par stirnas galvu. Līdz ko norija pirmo malku, viņš jau viss bija palicis par stirnu.

Nu sāka abi žēli raudāt. Beidzot māsiņa sacīja: "Neraudi vis, brālīti! Es tevi nekad neatstāšu."

Tad viņa apsēja zelta lentīti tam ap kaklu un veda viņu tālāki. Pa mežu staigājat, viņi atrada vienu tukšu mājiņu, kur tad apmetās uz dzīvi. Māsiņa lasīja sev ogas, riekstus un saknes, un brālītim pārnesa mīkstu zāli.

Kad viņi tā ilgu laiku bija dzīvojuši, tad gadījās, ka ķēniņš tai mežā sarīkoja medības. Nu dzirdēja suņus rejam un taures pūšam. Stirna, to dzirdēdama, ar visu varu gribēja tikt ārā. Māsiņa gan negribēja laist, bet pēdīgi tomēr izlaida noteikdama: "Nāci tik vakarā atpakaļ!"

"Ja, jā!" stirniņa atbildēja. "Nelaidi tikai citu iekšā!

Kad es būšu pie durvim, tad sacīšu: "Māsiņ mīlā, laidi mani iekšā!" "

To sacīdama, stirniņa priecīgi ielēca mežā. Ķēniņš ar saviem ļaudim gan redzēja skaisto stirniņu, bet viņa mācēja tik mudīgi skriet, ka drīzi vien aizbēga. Vakarā atskrēja stirniņa mājā, pienāca pie durvim un pieklauvēja sacīdama :

"Māsiņa mīļā, laidi mani iekšā

Durvis arī tūlin atvērās un stirniņa ieskrēja iekšā.

Kad otrā rītā atkal iesākās medības, brālītis tūlin lūdzās: "Māsiņ, laid mani ārā!"

Māsiņa atvēra durvis un piekodināja: "Nāci tikai vakarā atpakaļ!"

Medinieki drīz ieraudzīja stirniņu un vienam pat izdevās tai iešaut, tikai ievainojums nebija liels. Kamēr stirniņa skrēja klibodama uz mājas pusi, tikmēr viens medinieks, kas jau vakar bija novērojis, kur stirniņa ieiet, aizsteidzās tai priekšā un sacīja: ,,Māsiņa mīļā, laidi mani iekšā!"

Meitene to noturēja par brālīti un atvēra durvis, bet ieraudzīdama svešu cilvēku, tūdaļ atkal aizvēra durvis cieti. Medinieks nu visu to izstāstīja ķēniņam. Pēc kāda laika atnāca arī ievainotā stirniņa, par ko māsiņa ļoti izbijās. Viņa nomazgāja vāti, apsēja to un rītā stirniņa jutās atkal spirgta un vesela.

Trešā rītā stirniņa atkal nevarēja istabā nociesties un māsiņai bija vien jālaiž ārā. Ķēniņš šoreiz licis gan dzīties stirniņai pakaļ, bet aizliedzis šaut. Uz vakara pusi viņš pats aizgājis uz minēto mājiņu, pieklauvējis pie durvim un saucis: "Māsiņa mīļā, laidi mani iekšā:

Ieraudzīdama ķēniņu, meitene pavisam sabījusies, bet jaunajam ķēniņam ļoti patikusi skaistā meitiņa. Viņš to mīļi uzrunājis: "Vai tu negribi tapt par manu sievu un nākt man līdz?"

Meitiņa jautājusi: "Bet kur tad mana stirniņa paliks?" ķēniņš teicis: "To tu vari turēt, cik ilgi tev patīk."

Nu visi gāja prom uz ķēniņa pili. Pēc neilga laika ķēniņš svinēja kāzas ar māsiņu. Arī stirniņu nu pārvērtās atkal par cilvēku un dzīvoja laimīgi pie savas māsiņas un ķēniņa.

Piezīme. i pasaka var būt cēlusies no Grimmu pasaku grāmatas (sal. Ievads, 111. 1. p.), bet oriģināla pasakas beigu izlaidums vien jau liecina, ko šis variants ir uzrakstīts no mutes tradīcijas. Arī es tiku vairāk reiz dzirdējis šādu pasaku, bet tā kā viņa neatšķiras no Grimmu pasaciņas, tad šāds variants nebūs vajadzīgs. Līdzīgas pasakas ir vēl uzrakstījusi H. Skujiņa Smiltenē un O. Romančuks Rozentovas pagastā. P. Š.