2. A. 450. J. Henniņš no T. Kalniņa 1886. g. Sasmakā.

Vienam tēvam bija viens dēls un viena meita, bet to pamāte bija ragana un aizdzina tos bērnus projām. Viņa apbūra visus ūdeņus, kur tie gāja, un kad tas puisis nodzērās, tad viņš palika par stirnu. Viņi atrada mežā vienu mājiņu, kur nebija neviena cilvēka, un tur viņi palika dzīvot.

Bet tikko tā stirniņa dzirdēja tauri pūšam un medījam, tad viņai arī tur vajadzēja būt. Ķēniņš, kas tur medīja, daudzreiz to redzēja, un vienreiz sašāva stirniņai kāju. Otrreiz to redzot, ķēniņš dzinās stirniņai pakaļ, kas nu ieskrēja tai mājiņā. Ķēniņš nokāpa no zirga un arī iegāja iekšā. Ieraudzīdams tur skaisto meitu, viņš sacīja: "Nāc manā pilī un paliec man par sievu."

Tā atbildēja, lai viņas brāli ar ņemot līdz. Ķēniņš prasīja: "Kur tad ir tavs brālis?"

Viņa parādīja un sacīja: "Mana pamāte viņu nobūra par stirnu."

Ķēniņš lika atsaukt to pamāti un pavēlēja tai atburt to par cilvēku. Kad viņa bija to atbūrusi tad ķēniņš lika to nokaut.