3. A. 450.403. R. Štreiberģis Lestenē. LP, IV, 20.

Reiz bija bārenītis un bārenīte. Viņiem abiem bija nikna pamāte, ragana. Tā viņus turēja ļoti nelabi; bet savu īsto meitu, to pamāte nezināja, kā izlutināt. Reiz pamāte sūtīja bārenīšus vēlā rudenī ogot, kad nemaz vairs ogu nebija. Bārenīši aiziet raudādami un izmeklējas cauru dienu velti ogas, ne ēduši, ne dzēruši. Abi bija noguruši. Te uz vienu reizi māsa ierauga vilka pēdu pilnu ar ūdeni; viņa grib nodzerties. Bet brālītis biedina: ,,Nedzer, māsiņ, paliksi par vilku!" Māsa paciešas un nedzeŗ. Pēc tāda laika brālis ierauga auna pēdu, pilnu ar ūdeni un grib nodzerties. Māsa gan biedina: "Nedzer, brālīti, paliksi par auniņu!"

Bet kamēr māsa to izteikusi, brālis jau nodzēries un palicis par auniņu ar zelta ragiem. Ko nu? Auniņam patīk mežā palikt, tas ne domāt vairs uz mājām nākt: māsai atkal vienai pašai bail pamātei rādīties bez ogām. Nekā darīt, staigā abi pa mežu.

Otrā nedēļā kāds bagāts kungs medī šinī pašā mežā un aplenc auniņu ar visu māsu. Kungs noķeŗ auniņu ar zelta ragiem un pārved ar māsu pie sevis pilī. Māsai nu klājas labi un auniņam arī nekas nekaitēja.

Bet ragana bija saodusi, ka kungs taisoties viņas pameitu precēt. Un tā neģēle tūlin pie kunga prom: lai pieņemot viņas īsto meitu, ja vairāk ne, par kalponi! Kungs pieņem.

Te otrā, trešā dienā kalpone ņemas kungam ieteikt, lai auniņu ar zelta ragiem taču liekot aizgaldā nobaŗot, būšat gards cepetis, ko tā viņu turot? Kungs ļaujas ierunāties. Un tā nu auniņu ieliek aizgaldā. Bet pameitai ļoti sirds sāp par to, ka nu viņas auniņu baŗos un kaus. Katru dienu tā tek uz kūti pie auniņa raudāt. Bet kunga kūtis bija pašā upmalā. Vienu dienu pameita atkal bija aizgājusi uz kūti. Īstā meita turpretim glūnēja aiz durvim. Līdz nu pameita nāca ārā, te īstā meita sagrāba nabadzīti un iegrūda upē, lai noslīktu; bet pameita nenoslīka vis. Tur upes malā kūtij bija izskalots pamats, pameita ielīda tanī caurumā, atžirga un paslēpās. Naktī tā ielīda atkal pa šo pašu pamata caurumu pie auniņa, prasīdama, kādēļ viņš tāds noskumis?

"Kā nebūšu noskumis?" auniņš atbildēja. "Tevi ņēmās slīcināt, mani pašu kundziņš solās kaut un zelta ragus niedrē kalt. Bet nekas! Es lēkšu no aizgaldas ārā un iešu tev upē līdz. Sēdies man mugurā, tad nemirks miesas ūdenī."

Un auniņš ar zelta ragiem izlēca no aizgaldas upē; māsa uz-. sēdās mugurā un abi peldēja.

No rīta kungs ierauga zelta radziņus upē; paskatās labi: auniņš ar pameitu peld līgodamies. Nu kungs ātri liek noaust trejādus tīklus: kaņepju, linu un zīda, ar ko abus malā izzvejot. Zvejoja ilgi - nevar izzvejot. Kaņepju un linu tīklus auniņš bija saplosījis ar saviem zelta radziņiem; tik zīda tīklu, to nevarēja saplosīt. Beidzot ar zīda tīklu taču izzvejoja malā.

Bet auniņš uz sausuma nu palika par brālīti un izstāstīja kungam visu, ko raganas īsta meita viņa māsai nodarījusi. To dzirdēdams, kungs iegrūda raganas īsto meitu pašu upē, tā noslīka; bet pameitu apņēma par sievu un brāli (senāko auniņu) iecēla lielu vīru kārtā.