4. A. 450. Teicējs V. Dzenis. Kultūras balss kr.

Seņ senejūs laikūs dzeivuoja brualīts ar sovu muosiņu. Tāva ar muoti jīm nabeja un tuodēļ jī tyka nūsaukti par buorinīšint. Bruolīts ar muosiņu dzeivuoja pi vacmuotes, kura jūs pastuovīgi syta un nadevja jīm ēst.

Vīnu reiz brolīts ar muosiņu spēlējās uorā. Bruolīts pīguoja pi muosiņas un soka : "Myusim nav tāva ar muoti. Vacmuote myusus syt un nadūd ēst. Īsim, lobuok, muosiņ, prūjom!"

Un jī aizguoja. Jūs vacmuote beja būrinīca un, izzynuojuse, ka bārni aizbāga, dzynuos jim pakaļ. Guoja, guoja bruolīts ar muosiņu vysu dīnu. Kad atguoja nakts, jī meklēja sev nakts muoju. Tai jī īdami īraudzēja mežā mozu uztabiņu. Bārni īguoja tymā ustabiņā. Ustabiņa beja tukša un bruolīts ar muosiņu palyka puorgulēt. Kad reitā bruolīts ar muosiņu pasamūda, bruolīšam cīši gribējuos dzert. Jī aizguoja maklātu yudeņa. Tai jī meklēja ilgu laiku un nikai navarēja atrast. Beiguos jī īraudzēja vīnu olūtu. Bruolīts ar muosiņu prīcīgi pīskrēja pi olūta un bruoīts pīleika dzert. Te jis dzierd nu yudeņa bolsu: "Kas dzers nu ituo olūta yudeni, paliks par luoci!"

Bruolīts nūsabeida un pastuostīja sovai muosiņai. Muosiņa pīrunuoja bruolīti nadzert ituo yudeņa. Un jī aizguoja tuoluok meklēt vēļ yudeņa. Guoja, guoja un atroda ūtru olūtu. Bruolīts pīleika un gribēja dzert. Otkon jis dzierd no yudeņa bolsu: "Kas dzers nu ituo olūta paliks par vylku!"

Bruolīts nūsabeida un pastuostīja muosiņai. Muosiņa suoka prasīt, bruolīti nadzert nu ituo olūta, bet bruolīts napaklausīja un padzēŗa. Napaspēja bruolīts padzert, ka patyka par plēsīgu vylku un tuyleņ sakēŗa muosiņu un saplēsja gabaliņūs, bet ari pats uz vītas turpat nūmyra.

Itū vysu bārnim iztaisīja jūs vacmuote, kura beja būrinīca. Jei pībuŗa obejus olūtus.