l. A. 451. K. Tarzieris Druvienā. Brivzemnieka "Sborņik" 107.

Reidz dzīvoja ķēniņš, kam bija divpadsmit dēlu, un visi viņi bija stipri un skaisti. Bet šim ķēniņam nebija nevienas pašas meitas. Reiz viņš sevī apņēmās: "Ja man piedzimtu meita, es nokautu visus dēlus."

Viņa valstībā dzīvoja viena ragana; viņa nevarēja ķēniņa dēlus ieraudzīt, un šī nu izgādāja, ka ķēniņiene nāca atkal cerībās. Viens no pils ļaudim to dabūja zināt, un viņam palika ķēniņa dēlu ļoti žēl. Viņš tos izveda no pilsētas, ieveda dziļā mežā un sacīja: "Ja jūs še no kāda augsta koka redzēsit ķēniņa tornī baltu karogu, tad jūsu mātei būs dēls un jūs varat griezties atpakaļ; bet ja redzēsit sarkanu, tad būs meita; ja jūs tad atnāksit mājā, tad jūs nokaus."

Ķēniņa dēli kāpa pēc kārtas vienā augstā kokā un skatījās uz torni. Tā pienāca kārta arī jaunākajam brālim, tas uzkāpa kokā un iesaucās: "Sarkans karogs!"

Tagad viņi iegāja vēl dziļāki mežā un nonāca pie vienas istabiņas, kurā dzīvoja kāda vecene. Pie tās vecenes viņi apmetās uz dzīvi. Bet šī vecene bija tā pati ragana, kas viņus neieraudzīja.

Brāļi gāja katru dienu medībās un norunāja nokaut katru sievieti, kas tik kritīs viņu rokās; tikai veceni nospŗieda neaizkart. Ķēniņa meita, viņu māsa izauga par to laiku liela un aizgāja pasaulē meklēt savu brāyt. Viņa nonāca arī tai pašā mežā. Gāja, gāja - pēdīgi nonāc;a pie istabiņas un iegāja iekšā Tai dienā bija mājā mazākais brālis, kuru sauca par arkulīti. Viņš pazina māsu pēc zelta zvaigznes pierē un nenokāva vis viņas, bet gan padzirdīja un paēdināja. Vakarā viņš to paslēpa apakš apgāztas baļļas un brāļi viņas nemaz nepamanīja. Rītā, kad brāli jau bija aizgājuši, ķēniņa meita izgāja dārzā un ieraudzīja tur divpadsmit skaistas puķes. Viņa tās sāka raut. Viņa vēl nebija paspējusi visas noraut, kad atskrēja mājā visi brāļi, pārvērtās par melniem kraukļiem un aizlaidās.

Atnāk ragana un saka: "Tu vari brāļus izglābt, ja pieci gadi no vietas ne runāsi ne smiesies. Bet ja tikai vienu vārdu sacīsi, vai pasmiesies, tad viņiem būs jāmirst."

Ķēniņa meita tikai palocīja galvu un iegāja mežā. Ragana turpretī berzēja no priekiem rokas un domāja: "Tagad gan ies bojā ne tikai brāļi, bet arī māsa."

Tā ķēniņa meita staigāja pa mežu veseli četri gadi, bet piektā gadā viņai iznāca satikties ar vienu jaunu ķēniņu. Viņa tam ļoti patika, un viņš to apņēma par sievu, lai gan viņa nerunāja neviena vārda,

Bet ragana dabūja par visu to zināt. Viņa pārvērtās par Smalku kungu un nonāca pie jaunā ķēniņa. Ķēniņš, nekā nezinādams, pieņēma svešo kungu pie sevis. Tas tagad lūkoja ķēniņam iestāstīt, ka viņa sieva esot ragana un tādēļ arī nerunājot un nesmejoties. No iesākuma ķēniņš neticēja, bet tad sāka domāt: "Varbūt, ka ir arī taisnība."

Pēdīgi ķēniņš ir tomēr pierunāts, un viņš nospriež savu sievu sadedzināt, kā jau raganu. Svešais kungs tikai vēl pamudina ķēniņu pasteigties ar sodu, ka ragana audis uz dumpi nesamusinot. Ķēniņš arī jau ir nolicis soda dienu.

Tai dienā bija taisni pagājuši pieci gadi no tā laika, kur ķēniņienes brāļi bija pārvērsti par kraukļiem. Svešajam kungam bija uzdots gādāt, ka sods tiek izpildīts. Nu tika krauts sārts, bet ļaudim tomēr neizdevās sakraut drīzumā malku, lai tie steidzās kā steigdamies. Tikai vēl ap pusdienu sārts bija gatavs. Ķēniņš pats skatījās pa savas pils logu, kā viņa sievu dedzinās. Svešais kungs arī skraidīja ap ķēniņu, šo to stāstīdams, lai tikai ķēniņš varbūt neatceltu sava soda.

Jau pielaida sārtam uguni un malka jau sāka stipri degt, kad piepēži atlaidās divpadsmit kraukļu un nodzēsa uguni ar saviem spārniem. Kad uguns nodzisa, viņi tūlin palika par cilvēkiem. Tagad ķēniņiene iegāja pilī ar saviem brāļiem, sāka runāt un izstāstīja visu ķēniņam. To dzirdēdama, ragana, kas bija par kungu pārvērtusies, lielās dusmās spēra ar kāju pie zemes; tā ka pati ielīda zemē un tai vietā tikai dūmi vien nokūpēja.

Ķēniņš ar ķēniņieni nu dzīvoja laimīgi.

Piezīme. Līdzīgu pasaku par 11 brāļiem uzrakstījis H. Skujiņa Smiltenē. P. Š.