2. A. 451. A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē - Pienavā. LP, I, 71.

Kādam tēvam ir septiņi dēli. Viņam ļoti maz pie rokas, ar ko dēlus uzturēt. Kādu dienu māte nolauž sakaltušu garozu un pie saka dēliem, lai tā ēd, ka arī uz rītu atliek. Dēli, badā mirdami, apēd visu garozu. Māte sadusmojas par to un iesaucās: "Ak jūs nolādētie kraukļi!"

Tūlin visi septiņi paliek par kraukļiem un aizlaižas pa logu. Kādus gadus vēlāk mātei piedzimst meita. Šī paaugusi reiz jautā, vai šai neviena brālīša neesot?

"Bija gan, meitiņ, septiņi gabali, bet visi palika par kraukļiem un aizlaidās."

Meitiņa lūdzas, lai atļaujot brāļus meklēt. Māte atvēl. Nu māsiņa iet tik gar ezera malu vien, kamēr noiet kādā būdiņā. Šinī būdiņā dzīvo veca māmiņa, kuŗu par Dienasvidus Vēja māti nosauc.

"Mīļā Dienasvidus Vēja māmuliņa, vai nezini manus bālenīšus?"

"Vai, meitiņ, ko nu prasi pēc bāliņiem - glābies labāki pati. Drīzi mans dēls pārnāks un tad tev ies nelabi. Bet es tevi glābšu, paliec par sakti manās krūtīs!"

Vēja mātes dēls, Dienasvidus Vējš, drīzi pārnāk un jautā saktij, ko gribot?

"Gribu savus septiņus balenīšus atrast!"

Bet Dienasvidus Vējš atsaka, ka te viņi neesot, lai ejot pie Ziemeļa Vēja. Sakts paliek par meitiņu m. aiziet pie Ziemeļa Vēja mātes.

"Mīļā Ziemeļa Vēja māmuliņa., vai nezini manus septiņus bālenīšus?

"Vai, meitiņ, ko nu prasi pēc bāliņiem - glābies labāki pati. Drīz mans dēls pārnāks un tad tev ies nelabi. Bet es tevi glābšu: paliec par sarkanu ogli krāsns priekšā!"

Ziemeļa vēja mātes dēls, Ziemeļa Vējš, drīzi pārnāk un jautā oglei, ko gribot?

"Gribu savus septiņus bālenīšus atrast!"

"Es zinu gan, kur viņi ir, un zinu ar, kā viņus atrast," Ziemeļvējš atbild. "Vispirms ej uz aitu kūti un paņem aitu mēslus. Ar mēsliem ej uz to un to kalnu, kur tavi brāļi dzīvo. Kad lietus līst tad kaisi mēslus uz kalnu, un kad salst, tad kāp pie brāļiem." Meitiņa tā dara un uzkāpj kalnā, kur atron mājiņu. Mājiņā nav neviena cilvēka. Istabā uz galda stāv septiņi naži, septiņas bļodas ar ēdieniem, septiņas maizes, septiņi dzeŗamie trauki un kaktā septiņas gultiņas. Meitiņa paņem no katras bļodas pa kumosam, no katras maizes pa riecienītim un paēd. Paēdusi, padzērusi tā noliekas gultiņās un guļ līdz novakarim. Novakarī viņa izkāpj no gultiņām un paslēpjas pagultēs. Naktī pārlaižas septiņi kraukļi un brīnās, kas te ēdis, kas gultiņās gulējis.

No rīta kraukļi atkal aizlaižas. Meitiņa atkal paēd, izslauka visas maliņas un apguļas līdz novakarim gultiņās. Novakarī tā izkāpj no gultiņām un paslēpjas pagultēs. Naktī kraukļi pārlaižas un brīnas, kas te tik ēdis, kas gultiņās gulējis. Kraukļi sāk malu maliņas meklēt un beidzot atron pagultē skaistu meitiņu.

"No kurienes tu tāda nāci un kas tāda esi?" "Nācu savus septiņus bālenīšus meklēt."

"Ak labā māsiņa, cik tev laba sirds! Bet tūlīt nespējam vēl par cilvēkiem palikt. Ja tu, māsiņ, mums izlīdzētu, tad gan reiz par cilvēkiem tiktum. Tev vajadzētu septiņi gadi pavadīt, neko nedarot. Tev nebūtu arī brīv ne runāt, ne raudāt. ne smieties."

Māsa to visu apsolās pārciest un izdarīt. Bet lai nu viņai tas drošāki izdotos, tad brāļi māsu ieliek koka dobumā un apsolās to rūpīgi kopt. Labu laiku tā iet brangi bet kādu dienu medinieki uziet māsu dobumā un aizved pie ķēniņa. Ķēniņš gan žēlojas, ka mēma, bet tomēr daiļuma dēļ apprec.

Pēc kazām ķēniņam jāiet uz ilgu laiku kaŗā. Kamēr ķēniņš kaŗā, mēmajai ķēniņienei piedzimst dēls un meita. Ķēniņa pamātei tas skauž. Viņa bērnus iedod kādai sieviņai un pasaka ķēniņam, ka pati māte bērnus nonāvējusi. Ķēniņš par to ļoti sadusmojas un iemet ķēniņieni cietumā. Pēc laba laika kaŗš beidzas. Ķēniņš pārnāk mājā un vēl aprunājas ar pamāti par bērniem un ķēniņieni.

Pamāte nu apmelo ķēniņieni tik briesmīgi, ka šis dusmās nospriež ķēniņieni pakārt. Nekā darīt - jāiet, ja grib brāļus izpestīt un klusu ciest, jo septiņi gadi vēl nav pagājuši. Patlaban ķēniņienei jākāpj uz karātavām, te septiņi jaunekļi tai pašā laikā savus 7 gadus pārcietuši, skrien elzdami pūzdami un sauc pilnā kaklā: "Nekariet, nekariet!"

Visi atgriežas un skatās uz jaunekļiem, bet ķēniņiene tek brāļiem pretim un apķeŗas gar kaklu. Kad nu ķēniņš visu dabūjis zināt un arī savus divus bērnus no svešās sieviņas atdabūjis, tad prieks bij bez gala. Viņš ved ķēniņieni un septiņus brāļus ar lielu godu uz pili atpakaļ; bet viltīgo pamāti liek pie tām pašām karātavām pakārt.

Piezīme. Vēja- mātes , "dēli" nav drošās tautas tradīcijās konstatēti, kādēļ šie te būs tīšām iepīti. Citādi šī pasaka neliekas būt grozīta. P. Š.