3. A. 451, J. Henniņš no E. Treimaņa 1887. g. Sasmakā.

Kādai atraitnei bij septiņi dēli un viena meita. Labi nabadzīgi dzīvodama, tā gāja kopā ar kādu vecu melderzelli. Pēdīgo vistu nokāvusi, māte ielika gaļu rierē, bet septiņi dēli to slepeni izēda, Māte par to nolādēja visus bērnus, lai viņi noskrietu uz mežu un paliktu par baložiem. Tad aizskrēja visi septiņi brāļi uz mežu un palika par baložiem. Kad māsa bija paaugusi, māte tai sacīja, ka viņai bijuši septiņi brāļi.

Māsa paņēma maizi, sviestu un diegu, lai varētu adīt, un iegāja lielā mežā, uzgāja tur no žagariem uztaisītu būdu, kur vārījās septiņi mazi katliņi. Viņa paņēma savu sviestu un iemeta pa druskai katrā katliņā. Uzreiz atskrien septiņi baloži, izlien no savām ādām, paliek par cilvēkiem. Katrs ēd no sava katliņa un saka ka šoreiz ēdiens esot gardāks. Māsa bija palīdusi apakš žagariem un dzirdēja, ko tie runā. Brāļi meklēja žagaros un atrada tur savu māsu. Tie prasīja: "Ko tu še meklē? Ej uz mājām, tu jau mūs nevari atdabūt. Mēs esam nolādēti par baložiem, ka mums jāskrien par gaisiem. Ja tu vari septiņi gadi bez valodas dzīvot un mums katram no liepu lapām kreklu pataisīt, tad mēs pēc septiņiem gadiem runāsim.

Viņi noveda māsu pie lielas liepas, tur augšā tai būs tos septiņus gadus mājot un septiņus kreklus pašūt. Brāļi viņai pienesa barību. Reiz pats tās zemes ķēniņš turēja medības, kvekšķi pie diznās pie liepas un sāka dikti riet. Piķieris, uz augšu paskatījies, ierauga tur smuku meitu un sauc, lai nāk zemē. Tad arī ķēniņa dēls pienākdams pavēlēja, lai nāk zemē, ja neklausīs, tad šaušot. Tad uzkāpa piķieris liepā un noveda māsu zemē. Viņa bija jau divi kreklus pašuvusi. Viņa paslēpa tās liepu lapas un sasēja tās savās drānās. Tās ķēniņa dēls ņēma, uzsēdināja to uz sava zirga, aizveda uz savu pili un apprecējās. Bet viņa nearvienu nerunājās, kā brāli bija sacījuši.

Pēc tam ķēniņa dēlam bija jāiet kaŗā un viņa mēmā sieva palika mājās. Pēc kāda pusgada viņai piedzima bērniņš ar sudraba matiem. Tad viņas vīra māte lika to bērnu paņemt savam sulaiņam, nonest uz mežu, nošaut un acis pārnest mājās. Tas sulainis darīja, kā bija pavēlēts. Gribēja patlaban šaut to bērnu, kad viens lācis to bērnu paņēma aiznesa projām. Tad gadījās, ka kāds zaķis skrēja gaŗām, to nu sulainis nošāva, izņēma tam acis un iedeva ķēnieņienei.

'Tad pārnāca viņas vīrs no kaŗa, bet nelaimīgā ķēniņiene neko nesacīja un tik šuva savus kreklus. Atkal bija jāiet kaŗā un par to laiku piedzima puika ar zelta matiem. Vecā ķēniņiene lika atkal tāpat darīt, kā ar pirmo bērnu, un tas pats lācis nāca un aiznesa projām.

Par to laiku ķēniņiene bija kreklus pašuvusi. Tad tā māte to pavisam ienīdēja, lika daudz malkas uz lauka savest, uguni pielikt un to mēmo sievu sadedzināt. Tā paņēma savus kreklus līdz un pavēlēja, lai tos met uz uguni, bet tai pašā brīdī, līdz to gribēja mest ugunī ,kāda balss no debess sauca: "Nemet, vēl nav laika!"

Tā ķēniņiene sauca atkal: "Met viņu virsū!"

Bet atkal sauca ar iten stipru balsi: "Vēl nav laika!"

Tad iebrauca viņas vīrs muižā, un tas lācis iznāca no meža ar tiem bērniem, un tie septiņi brāļi atlaidās, un katram iedevusi vienu kreklu, jaunā ķēniņiene tūlīt sāka runāt.

Viņas bērni bija lieli paauguši. Tad nosprieda par ļauno ķēniņa māti, ka būs mucu visapkārt likt ar naglām izsist, likt to tur iekšā un aizjūgt traku ērzeli priekšā. Tas aizskrēja ar to mucu par lauku laukiem.

'Tas taisīja lielas dzīres, es arī biju uz tām. Mani apdāvināja ar glāžu kurpēm, papīra svārkiem un sukura cepuri. Kad es izgāju ārā, bija lietus un cepure izkusa; kad dancoju, tad kurpes sasitās. Tad es uzkāpu uz ķēniņa un ielīdu pakulās, mani ielādēja dižgabalā un atšāva te.