4. A. 401 P. Š. no A. Bindes Raunā.

Vienam ķēniņam ar ķēniņieni bija seši dēli, bet nevienas meitas. Kad nu ķēniņiene atkal bija cerībās, tad viņš tik vien vēlējās, lai viņam nu būtu meita. Kad nu tiešām bija piedzimusi meitenīte un dēli tai laikā bija izdarījuši kādu bērnišķīgu palaidnību, tad viņš dusmās iesaucās : "Ka jūs visi uz mežu aizlaistos!"

Tai pašā brīdī dēli pārvērtās par baltiem gulbjiem un aizlaidās uz mežu.

Kad ķēniņa meita jau ir paaugusies, viņa dabū dzirdēt, ka viņas dēļ brāļi ir pārvērsti par gulbjiem. Viņai ir nelaimīgo brāļu ļoti žēl, un viņa apņemas tos uzmeklēt. Tā nu ķēniņa meita aiziet tai pašā mežā, kur aizlaidušies viņas brāļi. Viņa tikmēr tur staigā, kamēr atrod starp kokiem vienu mazu mājiņu. Iekšā iegājusi, viņa tur redz sešas gultas un pie galda sešus krēslus. Viņa izslauka istabiņu, sataisa gultas, nomazgā traukus un. pati paslēpjas.

Vakarā tur atlaižas seši gulbji, nomet gulbju spalvas un pārvēršas par cilvēkiem. Viņi apskata istabiņu un brīnās, kas tur būtu strādājis. Nu iznāk arī māsa no slēptuves. Visi ir priecīgi, ka tik laimīgi satikušies, bet prieki nebija ilgi, jo brāļi nu izstāstīja, ka viņiem tomēr jāpaliek par gulbjiem.

Māsa prasa: "Vai jūs nemaz vairs nevarat tapt par cilvēkiem ?"

"Varētu gan, bet nav jau tāda glābēja." Es jau esmu nākusi jūs glābt."

"Bet tev, māsiņ, tāds darbs par grūtu. Kas mūs grib glābt, tam trīs gadu laikā jāpataisa mums katram viens nātŗu krekls. Par visu to laiku nav brīv ne runāt, ne smieties, ne raudāt. Māsa apņemas visu to izdarīt uzmeklē mežā vienu lielu cauru

ozolu un apmetas tur uz dzīvi. Brāli viņai gādā pārtiku un viņa tik krāj nātres kreklu taisīšanai. Nātres raujot un šķiedru taisot, viņai sasprēgā rokas līdz asinim. Bet visu viņa mierīgi pacieš un divi gadi jau ir laimīgi izturējusi.

Te vienu dienu jaunais ķēniņš nāk tai mežā zvēru medīt, un viņa suņi atrod nelaimīgo māsu ozolā. Suņi sāk stipri riet un pats ķēniņš nāk skatīties, kas tur ir. Ieraudzījis kokā meiteni, viņš prasa, kas viņa ir un ko viņa te dara. Jaunava neatbild neviena vārda. Tad ķēniņš sauc, lai jaunava kāpj zemē, bet viņa tik sēd nekustēdamies ozola zarā. Nu ķēniņš pats noved meiteni zemē, kas tagad jau izaugusi par skaistu jaunavu. Lai gan ķēniņš notura jaunavu par mēmu, tomēr viņam tā ļoti patīk, un viņš grib to ņemt sev līdz uz pili. Jaunava paņem savas nātŗu šķiedras un brauc arī kapā ar ķēniņu uz pili. Pilī jaunava atkal ne runā, ne smejas, ne raud, un tikai vērpj savas nātŗu šķiedras. Ķēniņš beidzot apprecē kluso jaunavu, lai gan viņa pamāte, vecā ķēniņiene, jaunavas pavisam nevar ieraudzīt. Pēc zināma laika jaunai ķēniņienei piedzimst dēls, bet vecā ķēniņiene par nakti to nozog un liek aiznest uz mežu, bet jaunai ķēniņienei apsmērē lūpas ar asinim. Nu mēmā ķēniņiene tiek apvainota par cilvēku ēdēju. Gribot negribot, arī ķēniņam tāda noziedzniece ir jānotiesā uz nāvi. Gan ķēniņš vēl vilcinās ar sodu, bet pamāte to vien runā, ka vajaga steigties.

Beidzot ir arī jau nolikta diena, kad jaunā ķēniņiene tiks pakārta. Tai laikā ķēniņienei beidzas arī trīs ciešanu gadi un viņa ir arī jau pabeigusi šūt savus sešus nātŗu kreklus. Ar visiem šiem krekliem viņu tagad ved uz karātavām. Tai brīdī atlaižas seši gulbji un ķēniņiene uzsviež tiem savus apgādātos nātŗu kreklus. Gulbji tagad pārvēršas par cilvēkiem. Viņi ir atnesuši arī mazu puisēnu līdz, kas ir jaunās ķēniņienes dēls. ko pamāte bija likusi aiznest uz mežu. Nu arī aizlieguma laiks ir pārgājis un ķēniņiene pati var izstāstīt, kas ar viņu noticis.

Ļaunā pamāte nu pati dabū to sodu, kādu gribēja uzlikt jaunai ķēniņienei, bet ķēniņš ar jauno ķēniņieni nu dzīvo laimīgi.

Piezīme. Līdzīgu pasaku uzrakstījis H. Skujiņa Smiltenē. P. Š.