5. A. 451. Teicēja 76 g. veca J. Staleidzāne Atašienē. Kultūras balss kr.

Vīnam kēniņam beja vīns dāls un treis meitas. Dāls beja jau pavysam lels, bet meitas moziņas. Vīnu reizi dāls napaklausīja tāva, kēniņa, un kēniņš, sasadusmuojis uz juo soka: "Ka tevi vy si valni parautu!"

Vokorā vysa saime aizguoja gulātu. Kad reitā pasamūda, dāla jau nabeja un nivīns nazynuoja, kur jis palyka. Vīnu reizi kēniņš ar kēniniņu saslyma un nūmyra. Palyka meitas vīnas pašas. Sovu bruoli kēniņa meitas beja aizmiersušas. Vīnu reizi kēniņa meitas staiguoja par jyuras krostu un redzēja jyurā pulku boltu gulbīšu. Vīns gulbīts muovja drusku tuoļuok nu cytim gulbim it kai gribādams kēniņa meitom kū pasacīt. Kēniņa meitas pasavēŗa gulbīšus un nūguoja uz sātu.

Ūtrā dīnā kēniņa meitas otkon izguoja pa jyuras krostu pastaiguotu. Staiguoja juos pa jyuras krostu un redz, ka pa gaisu skrīn pulks gulbju. Vīns guļbis skrēja drusku paprīšku cytim gulbim, un pīskrējis pi kēniņa meitom, soka: "Es esmu jyusu bruolīts un jyus munas muosiņas!"

Tūlaik kēniņa meita īguoduoja, ka jūs tāvs stuostīja, ka juom bejis bruolīts un pazudis. Kēniņa meitas prosa: "Kai tevi, brolīt, varātu atgrizt par cylvāku?" Mani var atgrīzt, bet cīši gryuši, jo jyus tū raudzīsit darīt un naizdarīsit, tad jyusim byus tys pats, kas man," soka gutbīts.

Mes izdarīsim vysu, lai byutu cik gryuts byudams!" soka "

kēniņa meitas. .

Tad gulbīts soka: "Lai atgrīztu mani par cilvēku, vajag īt naktī uz tāva dūbi [kapu], nu dūbītes plēst pukītes un veit garu, garu vaiņagu. Kad tū vaiņagu izsvīss man uz kokla, es palikšu par cylvāku!"

Itūs vuordus pasacījis, gulbīts aizskrēja. Kēniņa meitas atguoja uz sātu un taisuos īt uz tāva dūbi vaiņaga veitu.

Pyrmā vokorā aizguoja vacuokuo muosa. Sēd muosa uz tāva dūbes un pyn vaiņagu. Divpadsmit stundēs nakts pīskrēja pi dūbes daudz vysvysaidu cyušku un kai tik muosa stīpja rūku nūraut pučīti, cyuškas izplētja mutes un nūsabeida. Muosa tyuleņ palyka par boltu gulbi un aizskrēja uz jyuru pi cytim gulbim un sova bruoļa. Reitā muosas gaidīja, gaidīja vacuakuos muosas, kad jei atīs, bet sagaidīt navarēja.

Ūtrā vokorā aizguoja vyduskuo muosa. Sēd muosa uz tāva dūbes un pyn vaiņagu. Divpadsmit stundēs nakts otkon pīskrēja daudz vysvysaidu cyušku un naļaun muosai nūraut pučīšu, bet muosa vvs nasaieist un pyn. Jau muosai moz kas palyka peit un jei vys raun pučītes un pyn. Vēj muosd pastīpja rūku nūraut pučīti, vīna cyuška apsatyna jai ap rūku, izplētja plotu, plotu muti un grib nūreit muosu. Muosa nūsabeida un tyuleņ palyka par boltu gulbīti un aizskrēja uz jyuru pi cytim gulbim un sova bruola ar vacuokū muosu. Reitā jaunuokuo muosa gaidīja, gaidīja sovas muosas uz sātu, bet nasagaidīja.

Trešā vokorā īt uz tāva dūbi peit vaiņagu jaunuokuo muosa. Sēd muosa uz dūbes un pyn vaiņagu. Divpadsmit stundēs nakts otkon saskrēja vysvysaidas cyuškas un naļaun muosai nūraut pučīti, bet muosā nasabeist un vys pyn. Jau muosa beidz peit vaiņagu, bet cyuškas kuo tik nadora jai: apsatyn jai ap rūkom, ap pašu, ap kuojom, ap golvu, grib nūreit, bet muosa mīrīgi beidz peit vaiņagu. Tai cyuškas jaunuokuos muosas nasabaidīja un jei nūpyna vaiņagu. Kad vaiņags beja gotovs, jaunuokuo muosa taisni nu dūbes aizguoja uz jyuras krostu. Pa jyuru muovja pulks guļbju un treis gulbīši muovja drusku tuoļuok nu cytim gulbim. Muosa aisvīdja vaiņagu, tai izsvīdja vīnam gulbjam uz kokla un tys izsvīdja cytim divējim gulbim. Gulbi suoka maut taisni uz jaunuokū kēniņa meitu un kad atmuovja pi krosta, palyka par cylvākim. Tī beja divi kēniņa meitas un dāls. Tad jī vysi atguoja uz pili un dzeivuoja laimīgi.