6. A. 451. Teicējs 67 g. vecs A. Kovaļevskis Bebrenē.

Vīnam kēniņam beja desmit dālu, bet meitu nabeja. Kaidureiz kēniņš sacīja kēniniņai: "Jo myusim byutu meita, tad es itūs desmit dālus nūnvovētu"

Kēniniņa nikuo naatbildēja un, kēniņam un dālim naradzūt, pastuovīgi rauduoja. Dasmytais dēliņš beja pavysam mozs, jū vēl muote auklēja, jis redzēja muoti pastuovīgi raužūt.

Kuo tu raudi?" vīnu reiz prasīja dēliņš muotei. "

"Kai man narauduot, ka tāvs, kēniņš, pasacīja: jo myusim byutu meita, tad vysus desmit dālus nūnuovētu," atbildēja muote. Mozais bruolīts vysu izstuostīja leluokim bruolīim un jī vysi bāga uz mežu dzeivuotu. Mežā bruolīši kuopja kotru dīnu kūkā pasavērt, kaids kārūgs byus izcalts uz ķēniņa piļs. Jo boltois, tod bruolīšim byus pīdzimis atkan bruolīts nu ji varēs īt atpakaļ uz pili dzeivuotu; bet jo sorkonais, tad byus pīdzymuse muosiņa un byus juopalīk mežā. Vīnā dīnā bruolīši īkuopuši kūkā, īsavēŗa sorkonu karūgu un pīsazvērēja naīt uz sātu bet dzeivuot vysu laiku mežā. Bruolšši iztaisa mežā sev ustobiņu un dzeivoj. Jī beja nūsarunuojuši sovā storpā nūnuovēt kotru sīvīti, kuru satiks mežā, jo caur sīvīti vajadzēja jīm dzeivuot mežā.

Meitiņa beja pīdzymuse cīši skaista un ar zvaigznīti pīrē, un beja jau desmit godu vaca. Vīnu reiz meitiņa īsavēŗa savu bruolīšu krekliņus un prasīja nu muotes: "Mama, myusim ir puisīšu krekliņi, kur ir tī bruolīši, kas jūs nosuoja?"

Muote suaka rauduot un saka: "Vēļ kad tu ītabeji pīdzymuse. tāvs pasacīja: jo myusim pīdzymtu meitiņa, tod es vysus desmit dālus nūnuovētu. Tovi bruolīši itū izzynuoja, aizbāga uz mežu un vairs naatsagrīzja."

Meitiņa padūmuoja: "Muni bruolīši aizguoja uz mežu manis dēļ, īšu arī es uz mežu jūs maklātu!"

Meitiņa aizguoja uz mežu. Deviņi bruolīši guoja medībuos uz putnim un zvērim, bet dasmytū atstuoja muojuos gatavuot ēdīni, Muosiņa guoja, guoja pa mežu un pīguoja pi brolīšu ustabiņas. Tymā dīnā muojuos beja palicis jaunuokais bruolīts. Muosiņa apsavēŗa ustabiņas, īguoja īškā un prasīja: "Vaitu vīns pats te dzeivoj?"

"Na" atbildēja bruolīts, "mes dzeivuojam desmit bruolīši; šitdīn deviņi aizguoja medībos un es vīns palyku muojuos." Muosiņa saprota, ka tī ir juos bruolīši un palyka pi jim dzeivot. Na par ilgu laiku atguoja nu meža deviņi bruolīši. Bruoliši beja aizmiersuši sovu nūrunu, ka nūnuovēs kotru sīvīti, kuru satiks, un beja pricīgi, ka atnuocja pi jīm muosiņa un juos nanūnuovēja. Muosiņa dūmoj: "Ar kū es sovus bruolīšus īprīcynuošu?"

Natuoli nu bruolīšu ustabiņas beja rogonas duorzs, kurā auga skaistas pučes. Muosiņa aizguoja uz rogonas duorzu nūplyucja desmit pučīšu un, atnasuse, īdevja pa vīnai pučītei kotram bruolīšam. Na par garu laiku atīt rogona pec pučēm un soka: "Kuodēļ tu guoji puču plyuktu? Es tuo tev naļaušu! Tovi vysi desmit bruolīši par kraukļim nūskrīs!"

Bruolīši pasataisīja par kraukļim un aizskrēja. Muosiņa raud un prosa rogonu atgrīzt bruolišus par cylvākim. Ta rogona soka: Jo tu puordzeivuosi septiņi godi narunuodama un nasasmīdama, tad tovi bruolīši paliks par cylvākim.

Muosiņa apsajmja tū vysu izpildīt. Tai muosiņa palyka mežā vīna paša un dzeivoj. Laiks guoja un juos drēbītes pavysam beja sapleisušas, tai ka jai vajadzēja staiguot vysā plykai. Turpat mežā jei beja atroduse ūzūla sīkstu, kurā par nakti gulēja.

Kaidā dīnā kēniņa dāls ar cytim medinīkim staiguoja pa mežu medībuos. Taisni kēniņa dāla prīškā suņi izdzyna plykū meitiņu, kura īskrēja ūzūla sikstā un nūsaglobuoja. Sīkstas vīns gols beja aizbuozts ar lopom, ūtrs caurs. Suņi pīskrēja pi sīkstas un suoka rīt. Kēniņa dāls ar taurem sasaucja cytus medinīkus. Medinīki sacīja: "Jo esi muons, mes tevi šausim: jo cylvāks, tad izleiņ. Meitiņa izleida un nikuo narunuoja. Medinīki suoka prasīt, kas jei taida ir, kai jei mežā, bet meitiņa naatbildēja nivīna vuorda. Vysi nūsprīdja, ka meitiņa ir māma. Kēniņa dālam meitiņa cīši patyka un jis aizsyutīja sovus kolpus uz pili pēc drēbem, vysudurguakom.

"Lai jei ir māma, bet dzierdēt dzierd, tut es jū jemšu sev par sīvu!" pasacīja kēniņa dāls.

Kalpi atnezja vysuduorguokuos drēbes, apgērbja meitiņu, aizvedja uz pili un taisa kuozas. Kuozu dīnā meitiņa izguoja uz gaņkom, lai sēstu zyrgūs un brauktu uz baznīcu. Jau beja paguojuši septiņi godi nu tuo laika, kai juos bruolīši aizskrēja par kraukļim. Meitiņa, stuovādama uz gaņkom, isavēŗa sev ap golvu grīžūtīs desmit kraukļu un soka: "Desmit krauklīši grīžas, vai nav muni bruolīši?"

Tyuleņ kaukļi nūsalaidja zemē un palyka par cylvākim. Meitiņa suoka runuot un kūpā ar brtiolīšim nūdzēŗa kuozas un dzeivuoja laimīgi.