8. A. 41. E. Birznieks no E. Lasmaņa Dzirciemā. Jkr. III, 53 (19).

Mātei ir septiņi dēli, bet nav nevienas meitas. Māte sāk gūģoties: "Dēli vien, dēli. vien, kad tu vienu meitiņu redzētu. Tie visi varētu palikt par vilkiem, kad es dabūtu meitiņu."

Pēc gada mātei piedzimst meitiņa un dēli visi prom mežā par vilkiem. Meitene nu aug viena pati, kamēr sasniedz septīto gadu. Māte auž stellēs, meitene turpat sēž un raud. Māte prasa, kādēļ viņa raudot? Meitene brēkdama atbild: "Man bail, ka jūs mani ar' tāpat nenolādat, kā manus septiņus brāļus."

"Kas tev tādus niekus teica?" māte dusmīgi prasa. "Citi cilvēki jau tā runā," meitene atteic.

Māte nekā vairs neatsaka, un tā nu tas paliek. Bet meitene neliekas vis ar to mierā, viņa ir nodomājusi iet savus brāļus meklēt, bet tagad tikai mierīgi gaida, kamēr cik necik paaugs lielāka. Viņa slepeni pašuj septiņus kreklus, septiņus dvieļus un septiņus palagus, sasien tos visus vienā pauniņā un raudādama iet meklēt savus brāļus. Ceļā viņa satiek vecu vīriņu, tas prasa, kādēļ viņa raudot?

Meitiņa stāsta: "Mani septiņi brāļi ir mežā par vilkiem: es tagad eimu viņus meklēt."

"Tos, meitiņ, ir ļoti grūti atrast," vecītis teica.

"Kad jūs zinat, ka tos grūti atrast, tad jūs arī zināsit, kur viņi ir. Mīļo vectētiņ, pasakait man arī, kur viņi ir?" meitiņa lūdzas.

Vecais vīriņš iedod meitiņai baltu stibiņu un pamāca: "Ej vien te tiešām projām, tur būs ezers un ezera vidū sala. Iesvied balto stibiņu ūdenī un kāp pati stibiņai virsū, tad tā būs laiviņa. Kad aizbrauksi pie saliņas un izkāpsi no laiviņas. tad tā paliks atkal par stibu. Uz saliņas būs būdiņa, tur dzīvo tavi brāli; par dienu viņi ir vilki, par nakti cilvēki, tādēļ rādies viņiem tik vakarā."

Vecais vīriņš pazuda un meitiņa gāja, kā mācīts. taisni vien uz priekšu, kamēr nonāca pie ezera un pārkļuva saliņā. Tur viņa atrod septiņas gultas piekrautas sūnām. Meitiņa pārklāj katru gultiņu ar baltu paladziņu, piekaŗ katrai dvieli klāt un paliek kreklu pagalvī, tad pati paslēpjas aizkrāsnē.

Vakarā pārnāk brāļi, atrod gultas apklātas, dvieļus piekārtus un .baltos kreklus. Viņi brīnās, kas to varētu būt darījis.

"Tā jau būs mūsu māsa " citi ieteicās. "Laikam gan mūsu māsa," citi piebilda.,

Visi septiņi sāk meklēt un atrod māsu aizkrāsnē. Ak cik visi bija priecīgi! Katrs grib apkampt savu māsu, katrs pa reizām spiežas viņai klāt. Pēc pirmiem satikšanās priekiem māsa prasa saviem brāļiem, kā tos varētu atkal atdabūt par cilvēkiem?

"Tas, māsiņ, par daudz gŗūts darbs," brāļi viņai atteic. "Kas mūs grib atpestīt, tam septiņi gadi jāsēž mežā uz stumbura un pa to laiku viņam nav brīv ne runāt, ne smieties, ne raudāt, ne arī cieti aizmigt, ka viņš no stumbura nenokrīt. Ja to neizpilda, tad mēs esam pavisam pagalam. Ēdienu mums gan ir brīv tam piegādāt."

Māsa ir ar mieru uzņemties gŗūto darbu un atpestīt brāļus. Tie gan viņu grib no tam atrunāt, bet viņa neatlaižas ne par ko no savas apņemšanās. No rīta septiņi vilki aizved māsu uz mežu un uzceļ uz stumbura.

Māsa nu panes tur savu brāļu dēļ visādus gŗūtumus: aukstumu un karstumu, sniegu un lietu un visu citu veselus sešus gadus. Pa to laiku viņa ir pieaugusi un palikusi ļoti skaista.

Tās pašas zemes ķēniņš izgāja tai mežā uz medībām. Pa vilka pēdām ejot, viņš nonāca pie stumbura un ieraudzīja vilku māsu sēžam uz stumbura. Ķēniņš prasīja, kas viņa tāda esot un kādēļ tur sēžot? Viņa neatbildēja ne pušplēsta vārda. Ķēniņš solījās šaut, ja viņa neatbildēšot, bet arī tas neko nelīdzēja, viņa palika un palika mēma. Ķēniņš pūš ragā un nu sanāk mednieki no visām pusēm pie stumbura un stāj viņai virsū, kas viņa tāda esot un ko te darot? Viņa kā neatbild, tā neatbild. Daži no medniekiem grib jau patiesi jaunavu šaut, bet ķēniņš neļauj, viņam tā ļoti patīk. Viņš liek noņemt jaunavu no stumbura un aizvest uz savu pili.

Nabaga māsa jau tik ilgi nosēdējusi, vēl tikai viens gadiņš būtu bijis jāiztur.; un brāļi būtu izpestīti, bet te ļaunie cilvēki ceļ viņu zemē un vedīs projām. Viņai paliek tik žēli, tik žēli, ka norit viena asara, bet runāt viņa nerunā.

Ķēniņš pārved jaunavu mājās: viņam tā tā patīk, ka viņš liekas ar viņu salaulāties. Pēc kāzām ķēniņš gan viņai visādi grib pa prātam iztikt un to uzjautrināt, bet ne viņa smejas, ne runā. Ķēniņa māte ļoti dusmīga, ka viņas dēls tādu mēmu, mežā atrastu sievieti prec. Bet ķēniņš uz to daudz neklausās; māte nozvērējās, lai būtu, kā būdams, viņus izšķirt.

Ķēniņš aizgāja tālā kaŗā, viņa sievai mājās piedzima dēls. Ķēniņa māte raksta ķēniņam uz kaŗa lauku grāmatu un ieraksta, ka dēls neesot ne pēc suņa, ne pēc kaķa. Ķēniņš atraksta atpakaļ, (ai tik audzinot, kādu jau Dievs devis. Ķēniņa māte ir ļoti dusmīga par tādu dēla atbildi un liek no savas galvas ķēniņienei dēliņu atņemt un nokaut. Tad viņa raksta ķēniņam, ka ķēniņiene pati savu dēlu apēdusi.

Ķēniņš nu ir ļoti dusmīgs, nāk tūlin no kara lauka mājās un liek savu sievu sadedzināt.

Ne tālu no pils mežmalā uztaisa sārtu un ķēniņieni ved turp dedzināt. Ķēniņa māte, ķēniņš pats, citi lieli kaŗa kungi un daudzi no pavalstniekiem iet līdzi skatīties sadedzināšanu. Ceļā laižas septiņi putniņi un sauc: "Ķēniņ, ķēniņ, pagaidi, pagaidi!"

Ķēniņš grib apstāties un gaidīt, bet māte sauc: "Ko tu niekus te uz putniņiem klausīsies, steigsimies labāki uz priekšu!" Ķēniņš paklausa māti un steidzas uz priekšu. Pēc brīža

putniņi sauc atkal tāpat: "Ķēniņ, ķēniņ, pagaidi, pagaidi!"

Bet māte viņi atkal pierunāja iet tālāk, kamēr jau nonāk pie paša kalna, Tagad septiņi bruņoti vīri sauc, lai ķēniņš pagaidot. Ķēniņš nu arī gaida.

Pienāk visi septiņi, tie ir ķēniņienes brāļi, kuŗi tagad palikuši par cilvēkiem. Vienam no viņiem ir mazs puika uz rokas, tas saka ķēniņam : "Še tev tavs dēls un atdod mums mūsu nevainīgo māsu. Tava paša māte atņēma viņai bērnu un lika to mežā nokaut, bet vilks bendem viņu atņēma. Mūsu māsa tikai tev to visu neatklāja, tādēļ ka viņa. mūs glābdama, nedrīkstēja runāt,"

Brāļi viens pēc otra steidzās māsu apkampt un patencināt par izglābšanu. Visi bija laimīgi izglābti, tikai vienam no brāļiem trūka vienas acs; to bija izmaitājusi māsas nokritušā asara, kad ķēniņš viņu lika noņemt no stumbura.

Ķēniņš ļoti saskaitās par savas mātes neģēlīgo krāpšanu un lika to tūlin uz sārta sadedzināt.

Nevainīgo ķēniņieni ar lielu godu veda atpakaļ uz pili un viņas brāļi palika pie ķēniņa par bruņiniekiem.