9. A. 451 Skolnieks A. Kurps no Nīcas. Lielozola kr.

Reiz dzīvoja viens vīrs, kas bija apprecējis otru sievu, viņiem bija četri bērni: trīs puikas un viena meitene. Pamāte bija ragana un viņa bērnus neieredzēja.

Vienā svētdienā vecāki aizgāja baznīcā un bērni vieni paši palika mājā. Bērni sāka dauzīties, apgāza krāģus un izplēsa gultas. Pārnāca pamāte no baznīcas. Redzēdama istabu netīru, viņa palika nejauka, pārbūra visus trīs puikas par vilkiem, attaisīja durvis un izlaida vilkus ārā. Vilki aizskrēja uz mežu.

Meitenei brāļu bija ļoti žēl, un viņa gāja tos meklēt. Iegājusi mežā, viņa staigāja šurp un turp, beidzot atrada to lapu būdiņu, kur brāļi gulēja. Tagad brāļi bija atkal palikuši par cilvēkiem. Meitene iegāja būdā un bija ļoti priecīga, ka brāļus atradusi. Viņa nu nevarēja vien izrunāties. Meitenīte prasīja, vai viņa nevarot viņus atpestīt, ka viņi paliktu par cilvēkiem. Brāļi sacīja, ja viņa izciestu trīs gadi nerunājusi, nesmējusies un nekā nedarījusi, tad viņa varētu šos atpestīt. Meitene arī apsolījās tā darīt. Tad brāļi lūdza, lai māsa ietu pie laika projām, jo kad viņi palikšot atkal par vilkiem, tad viņi varat to saplosīt. Viņi tikai par dienu esot cilvēki; bet par nakti vilki.

Meitenīte izgāja no meža un uzkāpa ceļa malā vienā kokā. Vienu dienu brauca kariete pa ceļu un tur iekšā sēdēja ķēniņš. Ķēniņš, ieraudzījis skaisto meitenīti, lika, lai kāpjot zemē. Ķēniņš, redzēdams, ka viņa paliek kokā sēžam, uzkāpa pats un nocēla meitenīti. ķēniņš tai prasīja, kālab viņa kāpusi kokā, bet meitenīte nekā neatbildēja. Ķēniņš redzēdams, kā viņa nerunā, nodomāja, ka viņa ir mēma, ielika karietē un aizveda mājā.

Ķēniņš bija precējies un viņa sieva bija ragana. Ķēniņiene meitenīti neieredzēja, un viņa gribēja to kaut kā nomaitāt. Kad ķēniņam gadījās bērni, tad ragana tos apēda. Reiz ķēniņam bija atkal viens bērns, bet ragana par nakti to apēda un nosmērēja ar asinim meitenītes muti. No rīta ķēniņš prasa, kur bērns palicis. Ragana parāda meitenīti un teica, ka tā tos bērnus apēdot. Ķēniņš, to dzirdēdams, nosprieda, ka meitene jāpakaŗ.

Otrā dienā meitenīti veda kārt. Viņa jau bija novesta pie karātavām un bendes taisījās vilkt viņu augšā. Tai brīdī no tāluma skrēja trīs zēni, tie bija meitenes brāļi. Nu arī bija pārgājuši trīs gadi, un meitene jau varēja runāt. Brāļi atskrēja un lūdzās, lai viņu nekaŗ, jo tā esot viņa māsa, un viņa neesot vainīga. Meitene izstāstīja visu, ķēniņam, ka ragana pati bērnus apēdusi un viņai muti nosmērējusi. Ķēniņš, to dzirdēdams, lika atvest raganu un pakārt tanīs pašās karātavās. Ķēniņš apprecēja meitenīti, un viņi visi dzīvoja laimīgi.