10. A. 451. V. Zacharska no V. Drazdovskas Rozentovā.

Vīnam zemnīkam beja sīva un divi bārni, meita un dāls. Meita beja leluoka un gudruoka por bruoļi. Vīnu reiz tāvs ar muoti brauca uz pilsātu un soka meitai: "Meitiņ, tu labi sorguoj sovu bruoļi! Mes atbrauksim vokorā un atvedīsim tev jaunus zuobokus un barankus."

Meitiņa beja ar mīru un vysu dīnu sorguoja bruoļi. Bet ap vokoru viņa īraudzēja citas meitenes, kas guoja uz upi, jei ar' nūdūmuoja aizīt pazavērt, kū jī grib dareit upī. Atstuoja bruoli muojuos, bet poša aizgnoja; dīrmuodama, ka drīz atnuaks muojuos. Bet puorguoja lobs laiks. Bruoļs izguoja nu muojas un tikkū gribēja īt duorzā, ka atskrēja boltais gulbis un nūnesja jū. Atnuoca meitene nu upes, suoka meklēt bruoli - nav nakur. Jei suoka rauduoj un dūmoj : "Tagad atbrauks tāvs ar muoti, nikū man nadūs."

Dūmuoja, dūmuoja un nūdūmuoja īt meklēt bruoli. Īt jei, īt - veras: aug ziernis. Jei vaicoj: "Pasok, ziernis, voi naredzēji muna bruoļa?"

"Redzēju," atbiļdēja ziernis. "Boltais gulbis jū aiznesja." "Uz kureni?" vaicuoja meitiņa.

"Paruodīšu ceļu tev tikai tod, kod apēdīsi desmit ziernīšus ar tuorpim."

Meitiņa sadusmuojas un aizguoja tuoļuok. Īt, īt - veras: tek upīte ar keiseļa molam. Meitiņa vaicuoja upītei: "Upīte, pasok, kur aizskrēja boltais gulbis, nesdams munu brolīti?"

Upīte atbiļdēja: "Paēd muna keiseļa, tureiz teikšu."

"Vui!" soka meitiņa, "es pi sovas māmiņas laba keiseļa naēdu, a tovu nateiru es negrybu," un aizguoja tuoļuok.

Īt, īt - veras: guļ uz ceļa mozs tuorpiņš. Jei gribēja nūsist tuorpiņu, bet padūmuoja un vaicuoja: "Tuorpiņš, maņ žēl tevi sist, paruod tu man ceļu, kur gulbis aiznesja munu bruoļīti."

Tuorpiņš soka: "Ej taišņi šitā ceļā, tur byus lela pils. Ej īškā, un tur redzeisi zam golda sovu bruoļīti. Boltais gulbis jū aiznesja pi rogonas. Jo vareisi izgluobt, byus tovs; jo na, byus rogonai."

Meitiņa dreiz aizskrēja pa ceļu, īt un veras: stuov pils, lelā un smuka: Īguoja īškā, redz: nivīna nav, tikai bruols sēd zam golda un spēlēj ar naudu. Meitiņa dreiz pajēmja bruoļi un naudu, izskrēja uorā - veras: uz ceļa guļ tys pats tuorpiņš. Jis soka: "Meitiņ, nūskūpsti mani!"

Meitiņa nu prīka nūskūpstīja tuorpiņu un vaicuoja: "Kuraī ceļā uotruok tikt uz muoju?"

Tuorpiņš atbiļdēja: "Ej taišņi! Kas byus uz ceļa, vysu dari, jo tev pakaļ skrīn boltais gulbis."

Meitiņa uotri suoka skrīt. Skrīn, skrīn - veras: ta poša upīte tek. Meitiņa, daudz nadūmuodama, paēda keiseļa, upīte jū puornesja ūtrā pusē un jei skrēja tuoļuok. Skrīn, skrīn veras: uz ceļa aug tys pašs ziernis. Meitiņa apēda desmit ziernīšus ar visim tuoripm un aizskrēja tuoļuok. Veras: stuov uostobiņa, a tur i tāvs ar muoti atbrauca. Meitiņa īnesja bruoļi un naudu ustobā. Tāvs ar muoti jai atvedja jaunus zuobokus un svaigus barankus. Jī vysi paēda un suoka laimīgi un baguoti dzeivuot pasaulī. Laikam vēl i šūdīn dzeivoj, jo vokorā tikai nanūmyra.