1. A. 460 A. J. Ozo1s Saukā LP, V, 246 (117, 1).

Kāds ķēniņš sūta savu stipro puisi (puisis bijis tik stiprs, ka varējis kokus izraustīt ar saknēm) apakšzemē atprasīt, kad varot cerēt savu meitu atpakaļ dabūt, kuŗa kopš četriem gadiem tur aizvesta. Puisis gājis pirmo dienu, pienācis vakars un iegriezies kādā muižā pārgulēt. Bet tai muižā nebijis ūdens ne pilītes: visi turienes avoti tecējuši otrādi, uz apakšzemi, un neburbuļojuši uz augšu, kā citur. Muižas ņaudis nu lūguši, vai šis, apakšzemē iedams, nevarētu apjautāties: cik ilgi viņiem vēl jāsmok bez ūdens? Labi.

Otrā dienā atkal iegriezies pret vakaru tādā vietā pārgulēt, kur uguns trūcis. Ari šie lūgušies apakšzemē apjautāties : cik ilgi vēl bez uguns jādzīvojot? Labi.

Trešo dienu nokļuvis pie apakšzemes un tur bijusi plata upe. Upes malā sēdējis pārcēlējs, tas teicis: "Vadzi, paprasi, tur noiedams, vai mani drusku nepalaidīs vaļām; cauru mūžu te diedu, kaut jel uz kādu brīdi dabūtu vietnieku." Labi.

Puisis pārce[as upei, ieiet apakšzemē un laimīgi satiek ņneklēto meitu. Tūliņ īsumā izstāstījis, ko ceļā pieredzējis, urr ko īsti nācis. Šī atteikusi: "Labi, labi! bet paslēpies turpat kaktā, ka mans vīrs pārnākdams neierauga."

Puisis paslēpies. Pārnācis vīrs, šī tūIin pretim: "Vīriņ! diensvidū sapņoju, ka pārcēlējs gribot atpūsties; kas paliks viņa vietā?"

"Lai viņš rītu, kādu pāri celdams, airē pa sauli laivu trīs reiz riņķī, sacīdams: "Ce1i nu tu ar šo sau1i!" tad tiks vaļām un tam būs jāpaliek vietā!"

"Ak tā! Bet tad sapņoju, ka kādā vietā virszemē neesot uguns."

"Ja tā ir gan; bet ja viņi mācētu iešķilt ozola praulā dzirksteli, tad būtu uguns, vai cik."

"Ak tā! Bet tad sapņoju, ka kādā muižā visi avoti otrādi tekot, te uz apakšzemi."

9

"Ja, ta ir gan; bet ja sasietu četriem bēriem zirgiem astes kopā un dzītu pa sauli riņķī trīsreiz ap muižu, tad avotu ūdeņi sekotu bērajiem un ietecētos uz to pusi."

"Ak tā! Bet tad sapņoju, ka kops trim, četriem gadiem te apakšzeme kāda ķēniņa meita piemītot, vai varētu pie tēva arī pārkļūt?"

"Varētu gan. Ja zelta šķīvi nestu pa sauli un sudraba karoti kultu pa sauli riņķī vien tur šķīvī, tad viņa uzietu apakšzemes ieeju, kur upe nav priekšā, un pārtiktu mājā."

Labi! puisis visa to dzird un otrā rītā klusītiņām steidzas pie pārcēlēja. sacīdams: .,Ja tu mani atpakaļ pārceltu, tad gan pamācītu, kā vaļā tiksi; bet ja ne, pūsim abi teitan."

Pārcēlējs to padzirdējis, ceļ ari šo upei pāri, vienādi vien prasīdams: "Saki nu, saki nu!"

Bet puisis ātrāk neteic, kamēr no laivas izkāpis, citādi gandrīz pašam jāpaliek vieta. Gabalu aiz upes puisis pasaka: "Ce1 kādu pāri, griez laivu pa sauli trīs reiz un saki: "Paliec vieta un cel nu tu ar sauli!" tad tiksi vaļām."

Nu puisis mudīgi vien steidzas virszeme un ceļā iešķiļ tiem uguni. muižā atkal uzdabū ūdeni un tad pārnākdams kuļ sudraba karoti zelta šķīvī, pa sauli nezdams. Te ne visai ilgi, ķēniņa meita no apakšzemes mājā. Ķēniņš no priekiem atdod meitu tagad puisim.