2. A. 460 A. D. Ozoliņš Jaun - Rozē LP, V, 250 (117, 3. piez.).

Kāds tēvs mirstot dalījis dēliem mantu. Viņam bijuši 8 govis un 2 zirgi, nevarējis nekā līdzīgi izdalīt. Tādēļ teicis : "Paņemiet katrs sienu, cik tad govju, vai zirgu jums katram pakaļ ies, sienu ēzdami, tik katram piederēs."

Abi gudrie brāļi iekŗāvuši katrs veselu vezumu siena un braukuši pa vārtiem; muļķītis paņēmis tikai vienu klēpi padusē un gājis brāļiem pakaļ

Pie gudro brāļu vezumiem pieskrējušas visas govis un abi zirgi sienu ēst; bet pie muļķīša siena attecējusi tikai telīte. Šo telīti, pēc tēva bērēm, muļķītis nokavis un apēdis. Vēlāk, kad vairs nebijis ko ēst, gājis pie gudriem brāļiem ēdienu lūgties; bet gudrie atteikuši: "Ej ellē ēst prasīt!"

Muļķītis aizgājis uz elli. Ceļā atradis ķēniņa pili. Iegājis atpūsties. Ķēniņš prasījis: "Kurp iedams?"

Tur un tur - muļķītis izstāstījis. Nu ķēniņš lūdzis, lai pieminot ellē, kur viņa meita palikusi, kas no šūpuļa izzagta. Labi!

Gājis tālāk un atradis otru ķēniņa pili. Tas ķēniņš lūdzis, lai pieminot ellē, kādēļ viņa zelta ābelei vairs zelta āboli neesot? Labi!

Gājis tālāk un atradis trešu ķēniņa pili. Tas ķēniņš lūdzis, lai pieminot ellē, kādēļ viņa akā vairs vīns neronoties? Labi! Nogājis ellē, tur bijusi viena vecene, bet velna pašu laiku

nebijis mājā. Vecene pamācījusi, lai muļķītis paslēpjoties kaktā. Ielīdis kaktā. Pārnācis velns un sašutis taujājis: "Kas te par cilvēka smaku?"

Bet vecene to apmierinājusi un ievedusi gulēt. Naktī vecene tīšām modinājusi velnu: "Klausies, ko sapņoju. Redzēju, ka vienam ķēniņam meita no šūpuļa izzagta."

Velns teicis: "Tas nav nekas. Ja baltu šķīvi trīs reiz saulē apgrieztu riņķī, tad meita iekļūtu šūpulī atpakaļ."

Pa brītiņam vecene atkal modinājusi velnu : "Klausies, ko sapņoju. Vienam ķēniņam senāk zelta ābelei bijuši zelta ābuli un tagad nekā."

Velns teicis: "Apakš ābeles saknēm guļ sapuvis zirgs, lai izņem to, būs zelta āboli."

Pa brītiņam vecene atkal modinājusi velnu: "Klausies, ko sapņoju. Vienam ķēniņam senāk akā bijis vīns, tagad vairs ne." Velns atteicis: "Tai akā guļ sapuvis ronis, lai izņem to, būs atkal vīns."

Muļķītis visu šo sarunu kaktā noklausījies. Un kamēr velns ar veceni gulējuši, šis pamanījies no elles laukā. Mājā iedams, pamācījis ķēniņiem, kā meita atdabūjama, kā āboli atdabūjami un kā vīns atdabūjams. Ķēniņi par to labumu apdāvinājuši muļķīti ar tik daudz naudas, ka visu mūžu no tās pārticis.