3. A. 327. B. 460. A. K. Bramanis Rīgas apg. LP, V, 36 (3, 1).

Vienam tēvam septiņi dēli, bet tas septītais, jaunākais, par visiem brāļiem gudrāks, tādēļ to iesaukuši par gudro Jāni.

Gudrais Jānis, vēl mazs būdams, piekodinājis saviem brāļiem: "Neprecaties agrāki, kamēr es neesmu pieaudzis; tad jāsim visi brāļi kopā tādu māti meklēt, kam septiņas meitas." Labi! brāļi gaidījuši. Pēc gadiem Jānis izaudzis par staltu puisi. Un nu viņš saka brāļiem: "Jāsim līgavas bildināt!"

"Jāsim, jāsim! bet mums jau nav zirgu."

"Ai, brāļi, tā maza nelaime. Saķeriet man tik septiņus circeņus, gan zirgi būs!"

Brāļi saķeŗ Jānim septiņus circeņus un brīnās: "Kur šādus ķirķus liksi?"

Jānis nosmejas: "Kur nu circeņus nevar likt? Iesim uz jūŗu, gan redzēsit."

Aiziet jūrmalā, Jānis paņem circeņus un peldina, peldina, kamēr visi noslīkuši. Bet piepēži noslīkušie circeņi aug augdami. Šie skatās platām acim, kas tur nu izaugs, un re, izauga vareni zirgi: seši laistījās vien, tikai septītais tāds nīkulis vairāk. Zirgi saka: "Tik mums ūdeņi, tik sausa zeme, jāj, kur gribi - visur tiksim pāri."

"Ā!" - brāļi priecājušies, "tad būs gan varens jājiens" un tūliņ saklūp labajiem zirgiem mugurā, bet Jānim atstāj septīto, nīkuli. Viņš arī neko, piecērt zirģelim piešus un steidz brāļiem pakaļ. Jāj. jāj - gadās lielas mājas. Te dzīvojusi pati velna māte. Brāļi pievieto zirgus un ieiet istabā nakts māju parunāt. Bet šai velna mātei septiņas meitas, tās brāļiem ļoti patīk. Ko gaidīt? Tūliņ bildina pa līgavām. Bet citi brāļi izlasās tās jaunākās, vecāko meitu atstāj Jānim. Jānis pārdomā: "Ko velti tiepšos? Lai ņem, kas ņemdams - vienam jau vecākā jāņem."

Bet patlaban pienācis jau guļamais laiks; citi brāļi vēl aiziet zirgus sakopt, Jānis tūlin neiet, paliek pie savas līgavas šo to aprunāties. Runājot līgava iedāvina Jānim zīžu kakla drāniņu, zelta gredzenu un vēl izmāca gan šādus, gan tādus noslēpumus. Jānis apsien drāniņu, uzmauc gredzenu un kas nu par lepnu vīru!

Bet pašu laiku arī iešaujas prātā, ka vēl zirgs kopjams. Aiziet stallī - citi brāļi sakopušies nāk jau atpakaļ. Jānis rājas: "Tad pagaidiet jel mani arī! Kas jūs dīda? Vai maz zinat, kādā klizmā varat šonakt iekļūt? Sievas māte taču guldinās mūs līgavām blakus un apkaus jūs visus. Tomēr dzirdiet, ko es teikšu! Mūs septiņus viņa guldinās ārmalā ar cepurēm galvā, bet līgavas vidū ar vaiņagiem galvā. Bet nakti, kad līgavas krāks, noņemsim viņām vaiņagus, uzliksim sev galvā un iegulsimies vidū; līgavām uzliksim cepures atstāsim ārmalā."

Labi! šie klausīs gan. Nu apguļas visi četrpadsmit vienā līdumā: līgavas ar vaiņagiem vidū, šie ar cepurēm ārmalā. Pēc laba brīža līgavas krāc. Taī Jānis tūlin pārmaina vaiņagus ar cepurēm, iegulda brāļus vidū, līgavas atstāj ārmalā un nu nogaida, kas tālāk notiks. Jā, ap pusnakti nāks vadzi teicamā sievas māte ar platcirvi rokā un sāks slānīt. Kuŗam cepure galvā kakls nost, kuŗam cepure kakls nost, īsā brīdī apkavusi nejēdzībā visas savas meitas un tad pazūd. Bet brāļi tādā briesmu vietā vairs nekavējas gulēdami, lec zirgiem mugurā un prom. Tomēr ceļā izceļas nevienprātība: seši brāļi grib mājā jāt, Jānis nē un nē viņš jāšot saulei atprasīt, kādēļ septiņas dienas vairs nespīdot. Ja gribot līdz jāt, lai jājot. Bet brāļi atcērt: "Tu esi aplamnieks! Prāta tev nav ne par naga melnumu. Tik tik no

vienas nelaimes izkļuvām ar veselu ādu, nu tu mūs labināsi citā! Jāj vesels, ja dzīvības nav žēl, mēs griezīsimies atpakaļ."

Jānis neatsaka nekā, atmet ar roku un aizjāj pasaulē. Izjājas vienu dienu, gadās ķēniņa dārzs un tanī dārzā krauklis pie zara piesiets. Krauklis vaicā: "Gudro Jāni, kurp jādams?"

"Jāšu saulei vaicāt, kādēļ septiņas dienas nespīdējusi."

"Ai, gudro Jāni! apvaicājies lūdzams par mani arī, cik ilgi man te vēl jādied?"

Labi. Izjājas otru dienu, gadās jūŗai pāri jāt, kur ierauga milzu zivi piesietu, zivij ceļš iet pār muguru. Zivs vaicā: "Gudro Jāni, kurp jādams?"

"Jāšu saulei vaicāt, kādēļ septiņas dienas nespīdējusi."

"Ai, gudro Jāni! apvaicājies lūdzams par mani arī, cik ilgi mani te vēl turēs piesietu?"

Labi. Izjājas trešo dienu, gadās upei pāri jāt, kur meita ar spaini darbojas: iesmeļ, iesmej - izlej krastā, iesmeļ, iesmel izlej krastā. Meita vaicā: "Gudro Jāni, kurp jādams?"

"Jāšu saulei vaicāt, kādēļ septiņas dienas nespīdējusi." "Ai, gudro Jāni! apvaicājies lūdzams par mani arī, cik ilgi man te vēl jāsmalsta?"

Labi. Izjājas ceturto dienu, iejāj saules pagalmā, kur satiek Saules māti. Māte apsēdina Jāni zelta krēslā, apsedz ar lāča ādu un tad vaicā: "Nu, gudro Jāni, ko pateiksi atjādams?"

"Ai, Saules māte! jāju apvaicāties, kādēļ saule septiņas dienas nespīdējusi."

Taisnība, gudro Jāni, mazliet par ilgu bija gan, bet ko darīt? "

Septiņas dienas jūŗa saburbuļoja, kā lai paspīd

"Ai, Saules māte! vēl jāju apvaicāties, kādēļ ķēniņa dārzā krauklim jādied piesietam?`

"Taisnība, gudro Jāni, mazliet par ilgu diedēja gan, bet ko darīt? Tur apakš tā koka meita bērnu nozūmējusi. Lai aprok, krauklis tiks vaļām."

".Ai, Saules māte! vēl jāju apvaicāties, kādēļ lielā zivs jūŗā piesieta un kādēļ ceļš viņai pār muguru iet?"

Taisnība gudro Jāni, mazliet par ilgu bija, bet ko darīt? "

Kādēļ zivs tik daudz kuģu, tik daudz cilvēku maitāja? Lai novaldās, tiks vaļā."

"Ai, Saules māte! vēl jāju apvaicāties, kādēļ meitai upes ūdens jāsmalsta?"

"Taisnība, gudro Jāni, mazliet par ilgu bija gan, bet ko darīt? Kādēļ meita, krodzeniece būdama, nenovēlējās ceļa vīriem pilnu glāzi pieliet? Lai apsolās tā vairs nedarīt, tiks vaļām."

Un nu gudrais Jānis, visas lietas izklaušinājis, lēca zirgam mugurā, atjāja pie meitas, atpestīja to. Meita patencināja: "Paldies! gudro Jāni, es tev gŗūtā dienā palīdzēšu."

Atjāja pie milžu zivs, atpestīja to, zivs patencināja: "Paldies! gudro Jāni - es tev gŗūtā dienā palīdzēšu."

Atjāja pie kraukļa, paglabāja bērnu, atpestīja to; krauklis pa tencināja: "Paldies! gudro Jāni, es tev gŗūtā dienā palīdzēšu." Bet Jānis, no kraula jādams, taisni iejāja ķēniņa pagalmā.

Ķēniņš iznāk pretim: ko vēloties?

"Esmu gudrais Jānis, jāju tavu meitu bildināt par līgavu." "Kas tu par gudro Jāni? Jā tu būtu gudrais Jānis, tu pārnestu manai meitai pūru, zelta kuparu (šķirsts ar apaļu vāku). Ta iespēj to, tad meitu neliegšu."

Gudrais Jānis nezināja, ko darīt, ko iesākt. Izgāja aiz vārtiem un pārdomāja ilgi. Beidzot pavirpināja zelta gredzenu un zīžu kakla drāniņu, ko raganas meita bija devusi, un paprasīja tiem padomu. Gredzens ar drāniņu atbild: "Ej jūrmalā, kāp krauklim mugurā, tad kuparu dabūsi!"

Jānis aiziet jūrmalā, krauklis atlaižas, vaicādams: .Kādēļ noskumi?"

Tā un tā zelta kupars jāmeklējot. "Tā maza lieta, kāp man mugurā!"

Bet pašā tai brīdī atsteidzas atpestītā meita un iečukst Jānim: "Ja krauklis tur augšā vaicā: cik liela ir jūŗa, atbildi pirmo reizi: tik liela kā dīķis, otrreiz: tik liela kā peļķe, trešreiz: tik liela kā tava zirga acs." Labi. Jānis nu uzkāpj krauklim mugurā, krauklis uzlidinās augstu, augstu. Jānim jau sāk salt; te krauklis ievaicāsies: "Cik liela tagad jūŗa izskatās?"

"Kā labs dīķis!"

"Tā, tā!" krauklis atbild un nes vēl augstāk. Jānim nu jau lūpas dreb, cik nejauki salst; te krauklis ievaicāsies: "Cik liela tagad jūŗa?"

"Kā laba peļķe!"

"Tā, tā!" krauklis atbild un nes vēl augstāk. Jānim nu jau visas miesas drebinās, cik nosalis; te krauklis ievaicāsies: "Cik liela tagad jūŗa?"

"Kā mana zirga acs!"

Līdz to izteicis, krauklis sāk purināties un tīšām nopurina Jāni no muguras, Lai krīt! Jānis nokrīt vēja ātrumā taisni jūŗā, un re, tai pašā vietā gadījies zelta kupars (pie šī kupara arī lielā zivs bijusi piesieta) un lielā zivs. Zivs paņem kuparu ar viņu Jāni savā mugurā, izpeld malā un ar lielo asti izsviež abus kra;ā. Izpestītā meita atkal tamēr atved Jāņa zirgu, ratos iejūgtu, un

palīdz vēl kuparu iecelt ratos. Pārved ķēniņam, ķēniņš prieka pilns atdod Jānim savu meitu par sievu.