4. A. 554. 550. 460. A No Marijas Romaņenko, dzim. 1794. Ludzas apr., Stiglovas draudzē. 'V. Weryho, Podania Lotewskie, 1892,6.

Dzīvoja kāds puisēns bārenis, kas staigāja pa pasauli ubagodams. Vienu reizi viņš ienāca pie kalēja. Puisēns kalējam ļoti patika un tas viņam sacīja: "Paliec pie manis, puisīt, būsi man par dēlu un varēsi ganīt manas govis."

Nobučojis saviem labvēļiem rokas, puisēns labprāt palika pie viņiem.

Kādu reizi, kad puisēns bija sadzinis lopus pusdienā mājā, māte viņam teica: "Atgulsties un atpūties!"

"Nē, mīļo māmiņ, es labāki iešu tur, kur tēvs strādā." Iegājis smēdē puisēns sveicināja kalēju ar šādiem vārdiem: "Lai Jēzus ir godināts."

"Uz mūžu mūžiem," atbildēja kalējs un jautāja: "Vai atnāci apskatīties, kā šeit strādāju?"

"Es gribētu nokalt sev nazi; tēt, iedod man dzelzi!"

"Kur nu tev, dēliņ, tādas lietas?" saka kalējs, "labāk atpūties."

"Iedod man tikai mazu dzelzs gabaliņu, un desmit mārciņas smagu veseri!"

"Pietiks tev arī ar piecas mārciņas smagu veseri, jo smagāku nespēsi pacelt."

"Ar mazo tikai dzelzi samaitāšu; dod man desmit mārciņas smago," uzmācās dēls.

Kalējs tikai pasmaidīja, iedeva arī dēlam desmit mārciņas smago veseri, dzelzs gabaliņu un lūkšas [stangas]. Puisēns iesāk kalt: groza dzelzi, sit ar veseri; beigās iztaisa nazi it kā vislabākais meistars.

To redzēdams, kalējs aizskrien un saka savai sievai: "Mūsu dēls būs par pirmo meistaru pasaulē. Lūk, kādu vēl nazi pirmā dienā izkala."

Dēls teica: "Uzkalu sev nazi, lai tīrumā būtu laika kavēklis." No šā laika puisēns, par pusdienām lopus mājā sadzinis, katru dienu palīdzēja tēvam strādāt. Tā pagāja pieci gadi. Kādu reizi puisēns teica mātei: "Es neiešu vairs ganos, bet palikšu pie tēva; pieņem labāk kādu ganu, es viņam aizmaksāšu."

Tā puisēns jau trīs gadi bija strādājis pie tēva smēdē. Beigās viņš sacījis tēvam: "Nekalsim vis vairs izkaptis, sirpjus un arklus, bet labosim kungiem karietes, ar to daudz vairāk nopelnīsim."

Uzreiz ierodas ķēvīte.

"Kas ir, vai neesi iestājies dienestā?"

"Jā, esmu."

"Par kādu algu?"

"Divdesmit pieci rubļi par gadu."

"Ja tev būtu kādas gŗūtības dienestā, tad pateic tikai šos vārdus: kur mana ķēvīte? un acumirklī būšu klātu."

Par mēneša laiku Jānis jau bija sabaŗojis sava kunga zirgus tik labus, ka visā apkārtnē nebija tiem līdzīgu. Jānis kungam par to bija ļoti iepaticies un kādu reizi viņš teica Jānim: "Izved zirgus pagalmā, lai tos apskatu."

Jānis, izvedis pāri zirgu, aizslēdza vārtus cieti, lai zirgi neaizmuktu projām. Izvestie zirgi sāka dancot un rotaļāties pa pagalmu, un kungs par to vēl vairāk priecājās.

"Jāni, nāc pie manis, lai pacienu tevi ar tēju par to, ka esi man tādus zirgus sabaŗojis; tagad man nav kauns arī pie kaimiņiem aizbraukt."

Jānis ienāca pilī, un kungs viņu nosēdināja pie maza galdiņa, bet pats nosēdās pie lielā; komisāram iedevis tējas glāzi, iesūtīja viņu citā blakus istabā. Komisārs sadusmojās par to, ka kungs latvietim izrāda lielāku godu nekā viņam. Pēc tējas komisārs pat nepateicās kungam, bet izgājis pagalmā, domā, kā šo latvieti dabūt pie malas.

Kādu reizi kungs ar savu zirgu puisi bija pārbraukuši mājās no kaimiņiem. Latvietis aizgāja nojūgt zirgus, bet komisārs, ienācis pie kunga, teica: "Kaut gan tev ir labs zirgu puisis, bet tev viņš nestāsta visu to, ko man saka; viņš man teica, ja šis tikai gribot, tad varot dabūt žarputna spalvu."

' Kungs pasauc Jāni pie sevis un saka: "Kāpēc tu man nestāstīji, ka tu vari dabūt žarputna spalvu?"

Nemaz nezinu, kur tādu var dabūt," atbild Jānis.

"Tu melo. Ja nedabūsi spalvas, pavēlēšu tev galvu nocirst." Jānis sāka raudāt, bet iedams uz stalli, atcerējās vārdus: "Kur mana ķēvīte?"

Uzreiz ierodas, ķēvīte un jautā: "Kā varu pakalpot?"

"Kungs teica, ja es nedabūšot žarputna spalvas, tad likšot man galvu nocirst."

"Nebēdā neko, tas vēl nav nekāds lielais gŗūtums, gan jau dabūsim, bet būs vēl lielākas grūtības jāpārvar. Tagad sēsties man mugurā un dosimies uz čūskas valsti, viņas istabā ir būrītis, tai būrītī atrodas žarputns, un uz būrīša viņa spalva, Paņem spalvu, bet tikai vairāk nekā neņem, ietin to lakatiņā un dodies pie manis!"

Jānis sēdās ķēvei mugurā, aizskrēja uz čūskas valsti, un dabūjis tur spalvu, jāja atkal atpakaļ. Savu ķēvīti viņš atstāja pļaviņā, bet pats aizgāja uz stalli. Atnesto spalvu iespraudis sienā, viņš apgulās, lai atpūstos no gaŗā ceļa.

No staļļa atspīdēja itkā mēnesis. To ieraudzījis komisārs, iekliedzās: "Kundziņ, kundziņ, stallis deg!"

Kungs arī, izlēcis no gultas, skrēja uz stalli, bet nemanīja ne kādas uguns, redzēja tikai spožumu no sienā iespraustās spalvas. Dauzīdams staļļa durvis, kungs teica: "Jāni, atver durvis un rādi kas tur spīd!"

"Ko pavēlējāt meklēt, to arī esmu atradis. Biju pārāk noguris un tagad atpūšos, bet jūs man neļaujat."

Viņš atvēra durvis, kungs, ienāca stallī un ieraudzīja, ka viņa zirgi arī spīd: viena spalva tiem bija sudraba, otra - zelta. Kungs paņēma spalvu un aiznesa uz savu istabu. Jānis nu viņam vēl vairāk iepatikās, un viņš to tagad nosēdināja pie galda sev blakus. Kungs salūdz savus kaimiņus, lai arī tie pabrīnētos par spīdošo spalvu. Tagad viņam nevajaga ne lampas, ne sveces: spalvas spožums apgaismo visu pili.

Starp viesiem bija arī kāds kņazs, kuŗam bija ļoti patikušies kunga zirgi ar sudraba un zelta spalvu.

"Pārdod man zirgus!" kņazs teica kungam. "Lai notiek tā, kā Jānis vēlas," atteica kungs.

Jānis ir ar mieru pārdot zirgus, bet pieprasa, lai tas aizjūgtos zirgus apbeŗot ar zeltu.

"Man zirgu ļoti žēl," mājas kungs žēlojas.

"Paliec tik mierā!" sacīja Jānis. "Tev būs vēl labāki zirgi." Kņazs atveda naudu, apbēŗa zirgus.

Jānis atkal nopirka divus zirgus, ielika viņus stallī un sāka tos baŗot, dzirdīt un tīrīt. Jānis ar to ieguva vēl lielāku labvēlību no sava kunga, bet komisārs aiz dusmām vairs zemi neredz. Pēdīgi viņš iet pie kunga un saka vīŗam, ka Jānis esot lielījies, ka viņš varot dabūt arī pašu žarputnu. Kungs aicina atkal Jāni pie sevis un saka: "Citiem tu gan lielies, ka varot dabūt žarputnu, bet man tu par to nesaki nekā. Tev nu viņš ir jādabūj, citādi tu man aizmaksāsi ar savu galvu."

Jānis, sašutis un raudādams aiziet projām no kunga un domā: "Kur mana ķēvīte?"

Tūlīt ierodas ķēvīte un jautā: "Kas tev atkal par bēdām'?" "Kungs pavēlēja dabūt žarputnu, citādi piedraudēja man galvu nocirst."

"Tā vēl nav liela bēda: uz priekšu būs sliktāki. Sēsties man mugurā un skriesim uz čūskas valsti. Liec vērā, paņem putnu, bet būrīti atstāj, jo tas ir piestiprināts pie drātim. Ja tu pakusti nāsi būrīti, tad visi zvani sāks zvanīt un tie uzmodinās čūsku " , kuŗa tevi saķers.

Viņi tūlin sāka skriet, aizskrien uz čūskas valsti un atrod viņu stipri guļam Tur ierauga arī būrīti. Iekšā sēd skaists putns, bet būrītis ir vēl skaistāks. Jānis gudro, kā nu turēt putnu tik gaŗā ceļā un pie tam bez būrīša. Pēdīgi viņš tomēr grib paņemt putnu ar visu būrīti. Uzreiz visi zvani sāk zvanīt un visādi zvēri un putni: lāči, kamēr, lauvas; ērgli un vanagi sacēla tādu troksni, ka čūska uzmodās un dzinās Jānim pakaļ. Viņu panākusi, iesaucās: "Kāpj no zirga zemē!"

Ķēve nolaidās zemē un Jānis tūlin nokāpa, bet būrīti ar putnu atstāja viņai mugurā. Iesākās cīņa. Čūska jau bija paspējusi iedzīt Jāni līdz pusei zemē, kad Jānis iesaucās: "Mīļo ķēvīt, palīdzi man!"

Uzreiz Dieva sūtīts, eņģelis padod ķēvītei zobenu, un ķēvīte to atdod Jānim. Jānis lūdz: "Izcel mani no zemes!"

Sitot čūsku ar pakaļkājām, ķēvīte viņu izvelk no zemes. Jānis paliek tikai vairs līdz ceļiem zemē. Iecirtis reizi čūskai ar zobenu, viņš nu izlien pavisam no zemes. Tad čūska saka Jānim: "Saki, ka divi reizes esi man iesitis!"

"Netrāpīju" atbild Jānis. Ķēvīte arī apliecina to pašu. Jānis cirta otru reizi. Čūska runā: "Saki, ka esi trīs reizes man iesitis!" "Nē netrāpīju," atsaka Jānis Cērtot trešo reizi čūskai no krita galva Sakapājis čūsk, gabalos, Jānis iemeta viņu tai bedrē, kuŗā pats bija cīnoties iekritis.

Tad viņš sēdās ķēvītei mugurā un aizskrēja uz māju Putnu ar būrīti vīŗi ienesa stallī un nu stallis izskatījās no tā itkā vienā liesmās Arī zirgiem spalva palika uzreiz sudrabzeltaina. To ieraudzījis, komisārs skrēja pie kunga kliegdams: "Stallis deg!"

Atskrien kungs, dauzās pie staļļa durvim, un saka: "Jāni, atver durvis!"

"Esmu pardaudz nomocījies, vēl vairāk kā tad, kad spalvu sameklēju, un jūs neļaujat man atpūsties " Tomēr atvēra. Kungs grib paņemt putnu ar būrīti, bet Jānis pats to nes uz

pili, kuŗa uzreiz top visa gaiša. Kungs nezina, kā izteikt savu prieku; nezina arī, kā putnu baŗot un kur to turēt.

Sabrauca visādi viesi un starp viņiem bija arī tādi, kas gribēja putnu un zirgus atpirkt, bet kungs negribēja tos pārdot. Komisārs staigā pa pagalmu uzpūties un neredz vairs zemi aiz dusmām Aizgājis pie kunga saka vīŗam: "Jānis lielījās, ka viņš varot atvest kunga sievu, kuŗa priekš trim gadiem nomirusi."

Kungs aicina pie sevis Jāni un saka: "Tu esi lielījies, ka vari no viņpasaules dabūt manu nomirušo sievu."

Jānis dievodamies saka, ka neesot neko tamlīdzīgu runājis. Kungs viņam neticēja un pavēl: "Ja nedabūsi manas sievas, tad likšu tev galvu nocirst!"

Jānis, raudādams un matus no galvas plēsdams, iet uz stalli un domā: "Kur mana ķēvīte?"

Ierodas ķēvīte un Jānis pastāsta, ko viņam atkal kungs pavēlējis.

Nu tikai būs īstais gŗūtums," atbild ķēvīte. "Tagad sēsties "

man mugurā!"

Tā nu viņi skrēja ilgu laiku, kamēr pēdīgi nokļuva viņpasaulē, apstājās uz lielas pļavas, kuŗai pāri tecēja piena upīte.

"Tagad ej kājām, tālāk nest tevi nevaru," teica ķēvīte. "Piegājis pie vienas upītes, ieraudzīsi kailu sievieti, govi slaucam. Citas sievietes mērīs pienu, pārliedamas no vienas puses otrā. Šai upē tek gluži verdošs piens un sievietēm no karstuma āda iet nost. Sieviete tevi jautās: "Kurp iedams?" Tu atbildi: "Eju pie Dieva pēc kunga sievas." Bet kad viņas tevi lūgsies izprasīt Dievam, cik ilgi viņām šeit piens jāmērī, tad atbildi: "Pārvediet mani upei pāri, tad izprasīšu."

Jānis tā arī izdarīja.

Sievietes iemeta upē šķīvi, Jānis uzstājās uz tā un pārbrauca pāri par upi uz otru pusi. Ilgāku laiku iedams, Jānis pienāca pie kādas citas upes, kuŗā ūdens vietā tecēja verdoša darva. Un stāvēja kaili vīrieši un katlos kausēja sudrabu. Ar delnām vivi ņēma izkusušo sudrabu, lika mutē, un no mutes lēja atpakaļ katlos. Viens no vīriešiem, ieraudzījis Jāni, jautā: "Kurp iedams?" Pie Dieva."

"Tad izprasi, vai mēs šeit vēl ilgi degsim verdošā darvā un dzersim sudrabu?"

Pārvediet mani uz otru pusi, tad apjautāšos." "

Viņi pārklāja upei pāri baltu dvieli un pa to Jānis pārgāja. Iedams tālāk redz, ka viņa priekšā nemaz nav ceļa, bet stāv ozoli un tajos karājas ļaudis: viņi uzkāpj, uzkaŗas un krīt atkal zemē: Viens no viņiem ieraudzījis Jāni, jautā: "Cilvēks, kurp iedams?"

"Eju pie Dieva pēc sava kunga sievas."

"Uzprasi Dievam, vai mēs šeit vēl ilgi kaŗāsimies." "Pārlaižat mani, tad apjautāšos."

Ozoli pašķīrās un Jānis pārgāja. Ejot tālāk, Jānis pie durvim sastop vecīti, kas saka: "Tagad krīti uz ceļiem un ej atvērtās durvīs, tur ieraudzīsi Dievu sēdam. Tālāk vairs neej, bet nokrīti uz vaiga zemē, noskūpsti trīskārt zemi sacīdams: "Kungs, es skūpstu tavas kājas! Pats zini, kāpēc esmu šurp sūtīts."

Jānis tā izdarīja un Dieva eņģelis viņam teica: "Paliec šeit uz ceļiem un lūdzies. Dievs kungs drīzi vien izsūtīs kunga sieva.

Jānis jautā Dievam: "Cik ilgi mocīsies piena upes sievas?" e ņģelis atbild: "Uz mūžu mūžiem viņas tur paliks, tādēļ ka dzīvojot bija lējušas pienam ūdeni klātu. Bet tā, kas govis slauc, mokās par to, ka dzīvodama bija atņēmusi govim pienu."

Pēc nostāstiem piena ņemšana notikusi šādā kārtā: kaila sieva, ragana, ar izlaistiem matiem nostājās uz bērza pasakas stāstītājas brālis reizi to pats esot redzējis] un saka: "Pusiņski, pusiņski, atdodiet man pienu." Govis kūtīs sākot maurot un nedodot vairs piena.

"Un par ko vīrieši mokoties darvā?"

"Par to, ka pasaulē dzīvojot par daudz mīlējuši sudrabu; tagad viņi lej mutē to sudrabu, kuŗu tie atņēmuši nabagiem."

"Cik ilgi viņi tā mocīsies?"

"Uz mūžu mūžiem, atbildēja eņģelis, "bet viņiem par to nekā nestāsti, kamēr viņi tevi nepārved par upi."

"Bet par ko tad ozolos ļaudis karājas? Un cik ilgi viņi karāsies ?"

"Tie ir laupītāju pakārti ļaudis; viņiem vajadzēja gaidīt, kamēr kāds uzprasīs Dievam, kad viņu mokas beigsies. Drīz! vien viņi tiks atsvabināti: bet viņiem tā nesaki, kamēr tevi pārlaidīs."

Jānis pie durvim nometies ceļos, lūdzās. Te ierauga baltus zirgus, sniegam līdzīgus, bet ratos sēd kunga sieva, arī balta kā sniegs. Jānis jau bija nobeidzis lūgšanu un, kad taisījās aiziet, eņģelis viņu vēl uzrunāja: ,,Kad atvedīsi kundzi mājā, to neatdod kungam, kamēr viņš nebūs uzcēlis jaunu baznīcu, altāŗa priekšā izracis bedri, un tajā ielicis aiva sili, pildītu ar verdošu darvu. Pāri bedrei lai viņš pārliek dzelzs laipu; viņa sieva ar jauno baznīckungu nostāsies altāŗa priekšā un gaidīs, kamēr kungs pa šo laipu pārraks pie viņiem."

Jānis izejot pie durvim sastapa atkal vecīti, kas viņam teica: "Nesēsties pie kundzes, bet ej kājām."

Kundze piebrauc ozoliem klāt Jānis arī pieiet. Ļaudis, kas karājas ozolos, viņam jautā: "Vai drīzi beigsies mūsu ciešanas?" "Pārlaižat papriekšu mani pāri, tad jums pateikšu."

Viņi pārlaida. ,

"Tūlin tiksit atsvabināti." Jānis sacīja. Apskatījies apkārt, viņš vairs neredzēja ne ļaužu, ne ozolu. Zirgi, kuŗos brauca kundze, arī nozuda, palika tikai vairs pati kunga sieva. Drīz vien viņi nonāca pie darvas upes, kur ļaudis viņam jautāja: "Vai dabūji kunga sievu?"

"Dabūju," viņš atbild.

"Bet vai par mūsu likteni arī apjautājies?"

Jautāju gan, bet papriekša pārvediet mani par upi, tad stāstīšu." Viņi uzklāja dvieli un Jānis ar kunga sievu pārgāja pāri. Tad viņš tiem teica: "Uz mūžu mūžiem paliksit darvā." Nu viņi pienāca pie piena upes. Sievietes jautā: "Vai ilgi šeit paliksim?"

"Papriekšu mani pārvediet uz upes otru krastu, tad jums pateikšu."

Sievietes laida upei pāri vienu šķīvi, uz kuŗa tad Jānis pārbrauca līdz ar kunga sievu.

Mūžam šeit paliksit," teica Jānis.

Beidzot viņi Pārnāca mājā. Kungs, ieraudzījis sievu, gribēja viņu apkampt, bet Jānis nepielaida, un pastāstīja, kas viss viņam jāizdara, lai atkal dabūtu savu sievu.

Kungs uzcēla jaunu baznīcu, kuŗā bija arī viņa sieva. Kungs nu lauza galvu kā tikt darvai pāri.

Pa to laiku Jānis raksta saviem vecākiem vēstuli, lai viņi visu nopelnīto naudu izdalot nabagiem, bet paši lai nākot pie viņa. Jāņa vecāki darīja, kā viņš bija vēlējies, un nu arī ienāca baznīcā.

Kungs sūta vienu vēstnesi pēc sava komisāra un liek viņam pirmajam pāriet pa:- darvu; bet tas ejot tūlin iekrita darvā. Pēc viņa gāja kungs, un viņš arī iekrita.

Tad Jānis teica saviem vecākiem: "Dzīvojiet šai pilī, jums nu pieder visas mantas, neaizmirstiet nabagus!"

Pats viņš pārgāja par darvu un, piegājis baznīckungam, noskūpstīja viņam roku.

Baznīckungs sāka dziedāt paradīzes dziesmu un nu visi trīs, baznīckungs; kunga sieva un Jānis, pacēlās debesīs."

Piezīme. Žar-putns ir krievu pasaku putns. P. Š.