5. A. 460. A. V. Zacharska no S. Garanča Viļēnu pag. Kultūras balss kr.

Senejūs laikūs dzeivuoja vīns zemnīks ar sovu sīvu; jīm beja vīns dāls, kuŗu jī cīši mīļuoja un žāluoja. Kad izauga dāls leluoks, muote ar tāvu atdevja jū muocītīs, bet dāls beja lels sliņkis un nagribēja nikur nikuo darīt un muocītīs. Kū suoks darīt, kreit jam vyss nu rūkom. Muote ar tāvu cīši bāduoja, ka Dīvs jīm devja taidu nagudru dālu. Vysi kaimiņi nu tuo pat cīma nūsaucja itū puisi par palaidni. Un tai jū vysod saucja. Palaidnis tai pījuka pi ituo vuorda, ka juo vairuok nikai nasaucja.

Nūmyra Palaidņam tāvs un muote. Palyka jis vīns pats, bet tai kai juo radinīki beja ļauds na nabogi, Palaidņam dzeivuot beja labi. Tik jis nikuo nagribēja pats strouduot. Vīnu reizi tuo īma kaimiņi soka Palaidņam: "Tev vīnam pašam gryuti dzeivuot, tu precējīs!"

"Ja, vajadzēs!" atbildēja Palaidnis. Cik tī puorguoja dīnu, vai godu, zynuot navar, Palaidnis pajēmja sev sīvu, sataisīja kuozas un dzeivoj ar sīvu. Bārnu jau beja pylna ustoba, bet pats vys nikuo nastruodoj Vysu montu. kuru pametja jam tāvs ar muoti, jis puordzeivuoja un palyka pavysam bez maizes. Bār:xi ar sīvu cītja ielu bodu. Palaidnis suoka prasīt nu kaimiņim paleiga. Kaimiŗri jam atbildēja: "Ej struoduot, nūpelnēsi naudu, byus tev un bārnim goboJs maizes."

Palaidnis, nikuo mapasacīdams, aizguoja, nūlaidis golvu, uz sovu sātu. Sātā jū sīva otkon suoka lomuot. Sadūmuoja Palaidnis īt pi paša Dīva un prasit jam paleiga. Kai jis sadūmuoja, tai izdarīja. Izguoja Palaidnis nu sovas sātas un aizguoja Pa ceļu meklēt Dīvu. Guoja jis, guoja dīnu, divi un treis, pīkusa, bet pī Dīva vēl natyka. Gribēja jis atsasēst atsapyust. Sēd un redz, ka pī juo stuov vylks, kurs runuoja kai cylvāks: "Mīļais cylvāks, kur tu ej ?"

"Es eimu pī Dīva prasīt paleigu," atbildēja Palaidnis.

Vylks suoka prasīt Palaidni, runuodams: "Es jau treis godi kai ņavasals un nikai navaru izzazuolēt, es lyudzu tevi, tu tī parunoj ar Dīvu, varbyut jis man dreižuok nūsyutīs nuovi. Man jau slymam apnyka dzeivuot šai pasaulī."

"Labi" pasacīja Palaidnis, "es parunuošu ar Dīvu!"

Tai Palaidnis aizguoja tuoļuok. Guoja jis, guoja dīnu, divi un treis, bet pī Dīva vēl natyka. Grybēja atsapyust, redz, ka stuov uobeļnīca, kura runuoja ar cylvāka bolsu: "Mīļais cylvāk kur tu ej?"

Palaidnis jai atbildēja: "Es eju pi Dīva prasīt paleiga!" Suoka uobeļnīca prasīt Palaidni: "Es jau daudz godu, kai slyma, kotru vosoru es zīžu, bet nu munu puču naaug uobūļi. Parunoj tī ar Dīvu, lai jis dreižuok atsyutītu man nuovi, man jau apnyka dzeivuot šai pasaulī!"

"Labi!" pasacīja Palaidnis, "es parunuošu ar Dīvu par tevi!" Tai Palaidnis guoja tuoļuok. Guoja jis, guoja dīnu vai nedli, daguoja pi lelu jyuru. Tur zivs izbuozja nu yudeņa golvu un ru noj: "Mīļais cylvāks, kur tu ej?"

Palaidnis atbildēja: "Eimu pi Dīva meklēt paieiga!" "Varbyut tu tī paproseisi Dīvam par mani, es jau treis godi, kai slyma un navaru pavysam atsapyust. Man jau pavysam apnyka dzeivuot, lai dreižuok Dīvs man nuovi atsyutītu!"

"Labi! es parunuošu ar Dīvu, bet tu mani puornes ūtrā pasē jyuru!" runuoja Palaidnis. Zivs pīkrita, Palaidnis sāduos uz zivs un jei jū puornesja par jyurom. Utrā pusē Palaidnis staiguoja, staiguoja, satyka cīši lobus ļauds, kuri staiguoja skaisti apgērbti un pi paša Dīva. Vaicoj Palaidnis nu Dīva Paleigu un taipat izstuostīja par vylku, kurs ir treis godi slyms, par uobeļnīcu, kura zīd kotru vosoru, bet naaug uobūļi, un par zivi, kura slvma. Dīvs izklausīja Palaidni un pasacīja: "Itai zivei tu izjem nu reikles duorgu akmeni, jei byus tīilaik vasala. Uobeļnīcai zam juos sakņēm ir aprokts lels pūds ar zaltu, kurs nadūd jai augt, tu izjem tū zaltu, jei paliks vasala; bet vylks byus vasais, kad apēss vīnu mulkīti." '

Palaidnis izklausīja Dīva runu un guoja atpakaļ. Daīt jis pi jyuru, zivs juo jau gaida.

"Nu kū Dīvs pasacīja?" vaicoj zivs.

"Paprīškrr tu mani puornes uz ūtru pusi jyuru, tūlaik es tev pasacīšu!"

Palaidnis sāduos uz živs; jei jū puornesja par jyurom. "Nu," vaicoj zivs, "Kū tev pasacīja Dīvs?"

Palaidnis soka: "Dīvs pasacīja tai! Tev ir reiklī duorgs akmeņs, un kad tu jū izsvīssi, tn paliksi vasala!"

"Nu tad tu izvelc tū duorgrī akmeni, pajem jū sev un puordūsi par lelu naudu," runoj zivs.

"Na, es najemšu, Dīvs man apsūlēja, ka pats īdūs daudz naudas," atbildēja Palaidnis un aizguoja sovu ceļu. Kad jis pīguoja pi uobeļnīcas, nagribēja pavysam pasacīt uobeļnīcai, kū jam pasacīja Dīvs. Uobeļnīca suoka prasīt Palaidni un izgryudja nu saknem pylnu pūdu zalta, bet Palaidnis vērtīs nagribēja un gaoja tuoļuok. Daīt jis pi vylka. Vylks vaicoj jam: "Nu, mīļais cylvāks, kū tev Dīvs pasacīja?"

Palaidnis izstuostīja jam vysu un pasacīja, ka Dīvs pasacīja, ka vylks byus vasals tūlaik, kad apēss vīnu mulkīti. Vylks dūmuoja, dūmuoja un sadūmuoja, ka jau lobuoka muļķa jis nasagaidīs. 'Tvēra vylks Palaidni un apēdja ar vysim kaulim. Tai pazuda myusu Palaidnis. Nagūdeigais vylks apēdja jū, bet juo saine tagan vēl gaida kad atīs Palaidnis un atness nū Dīva paleigu.