6. 460 A. M. Skrupska, no vecas māmiņas Neretā, Folkloras krātuvē.

Reiz bija viens pāris, kas nesaticīgi dzīvojis, jo vīrs mīlējis kādu citu sievieti. Viņš gribējis no sievas tikt vaļā. Vienu reiz viņš teic uz sievu: "Nāc, iesim pabraukties pa jūtu!"

Sieva gan negribējusi, bet kad vīrs nelicis mierā, tad arī aizgājusi. Nu viņi braukuši, braukuši, līdz beidzot uzgājuši vienu salu. Vīrs pārlicis laipu un teicis, lai viņa uzkāpj uz to salu. Sieva arī uzkāpj, bet ko viņa ir uzkāpusi - vīrs atgriež laivu un iebrauc jūŗā, sievu atstādams uz salas vienu. Sieva, to redzēdama, no lielām bailēm paģībst un tā saguļ gadu un sešas nedēļas.

Sievas māte domā: "Kur tik ilgi, ka meita nevienu reizi neatbrauc?"

Vienu dienu māte atbrauc meitu aplūkot, ieiet un prasa, kur meita.

Bet vīrs atbild: "Vai tad pie jums nav aizbraukusi? Viņa teicās pie jums braukt."

Māte nojauš blēdību un liek vīru apcietināt.

Nu ir pagājis gads un sešas nedēļas, kad sieva pamostas no ģīboņa un skatās, kur viņa atrodas. Viņa velk roku pār drēbēm un visas nokrīt, jo visas bija sapuvušas. Viņa vēl uziet kabatā vienu dalderi un domā, kā tikt malā no šīs vientuļa salas. Te viņa ierauga vienu kuģi gaŗām braucot, paņem lakatiņu un vicina. To ierauga kuģa audis, piebrauc, uzņem sievieti un pārved pāri. Bet viņa nevar cilvēkiem plika rādīties, jo skrandas vien vairs bijušas drēbju vietā. Nu viņa notupusies aiz krūma un gaidīs, kad pienāks nakts, tad ies pie cilvēkiem. Viņa sēž un gaida, te uzreiz dzird ūdens burbuļus un no jūŗas izskrien divi vāravi. Sieva pieplakst vēl vairāk, lai viņas neierauga. Te viens teic uz otru: "Nu kā tev labi klājas?"

Otrs atbild: "Man klājas labi, es paņēmu daudz dzīvības." Pirmais atkal prasa: "Kā tas nākas?"

Otrs atbild: "Are vienā muižā ir pietrūcis ūdens un visi cilvēki un lopi slāpst zemē. Ja viņi būtu tik gudri, tad paņemtu melnu ērzeli, un piesietu to pie tā lielā celma, kas tur ir lauka malā, un nu šautu reiz tam ērzelim, tad tūlin celms izskrietu ārā un tur tai vietā atrastos liels ezers. Bet tagad pasaki, kā tev klājas."

"Man arī klājas labi. Vienam ķēniņam ir meita. Tad kad viņa pirmo reiz gāja pie dievgalda un kad mācītājs viņai sniedza dievmaizi, tad tā nokrita zemē, pieskrēja pele un apēda to dievmaizi. No tās dienas meita nu slimo. Tagad viņa ir palikusi kā muļķe un ir iemūrēta mūrī. Ja viņi būtu tik gudri, aiznestu uz baznīcu sarkanu drēbi un izklātu pār visu baznīcu. Tad pieietu pie altāŗa un paceltu to, tad tā pele izskrietu uz to drēbi. Nu viņi varētu noķert peli, izšķērst, izņemt to dievmaizi un dot tai meitai apēst, tad viņa tūlin paliktu vesela. Tagad iesim atpakaļ uz māju. Citu reizi parunāsim vairāk."

Sieva visu noklausās, ieiet vienā mājā, dabūn drusku labākas drēbes, aiziet uz pilsētu un nopērk vīrieša apģērbu. Viņa nu pārģērbjas par vīrieti, iet meklēt to muižu un pieteicas, ka viņa varot tā iztaisīt, ka ūdens būšot diezgan. Kungs dod melnu ērzeli un kara vīrus visapkārt. .Ja viņš to nevarēs izdarīt, tad viņam tiks nocirsta galva. Viņš paņem melno ērzeli, aizved pie celma, piesien un cērt tam reiz. Kā ērzelis lec, tā izrauj celmu, nu tur atronas liels ezers un visi skrien dzert.

Kungs ar visu kaŗa spēku ved glābēju pie tā ķēniņa kam meita bija slima, un atron meitu mūrī iemūrētu. Nu viņa liek atnest sarkanu drēbi, kas tūlin tiek izpildīts. Atnes drēbi, pārklāj pa visu baznīcu, iet pie altāŗa, paceļ un nu izskrien maza pelīte. To tūlin saķer, izšķērž, izņem dievmaizi un iedod meitai, kas tūlin paliek vesela.

Ķēniņš sola glābējam savu meitu par sievu, bet viņš atbild : "Man pašam sieva ir mājā!"

Un viss kara spēks pavada to līdz viņas mājai ar daudz mantām, ko ķēniņš bija iedevis. Viņa aiziet mājā, ieiet istabā redz: viss ir tukšs. Prasa, kur tas vīrs esot? Viņai atbild, viņš esot cietumā, tāpēc ka sieva esot pazudusi, un domājot, ka viņš esot viņu nogalinājis. Drīz nākšot spriedums.

Sieva liek atsaukt vīru no cietuma un prasa, vai viņš šo pazīstot? Vīrs atbild, ka ne. Tad sieva ieiet otrā istabā apģērbj pati savas drēbes, ienāk un prasa atkal: "Vai pazīsti?"

Nu visi paliek skatoties un arī vīrs pazīst savu sievu. Viņa lūdz ķēniņu atsvabināt viņas vīru, un ķēniņš arī to atsvabina un iedāvina viņiem lielu bagātību. Viņi tagad dzīvo laimīgi un vīrs nekad vairs nedomāja atstāt savu sievu.