2. A. 460. B. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, no 67 g. vecas Annas Rudzītes Smiltenē.

Meža vidū bīsi ala un tai alā dzīvāš vientulis. Reiz pie vientuļa atnācis vecs vecis un sacīš, lei šis šķīstoties. Labi, vientulis ar paklausīš veča vārdim un ņēmis un iztīrīš alu, kā vie maz varēdams un mācēdams Otrā dienā akai atnācis vecis un prasīš, vai vientulis esot šķīstījies. Jā, vientulis sacīš, ka šis esot šķīstījies un savu alu esot iztīrīš. ka labāki nevarot, un pats ar esot berzies un mazgājies. Ne, tas tā neesot ritīgi, sacīš vecis, bet šim vaidzēš pašam savu sirdi šķīstīt, tas būtu - atgriezties no ļauna. Te, tā gan vientulis neesot darīš, viņš neesot par savim grēkiem domaš. Nu ta lci šķīstoties, sacīš atkal vecis un aizgāš. Labi. Vientulis nu domāš: "Kaī lei šķīstās un kā lei to dara?" Šis nu gūdrēš ko gūdrēš un pēdīgi nogūdrēš tā: sadedzināšoties! Labi. Vietulis sakurināš uguni, uzkāpis pats uz uguns un sadedzinājies.

Tas nu būtu tas. Rītīnā mēžsargs gāš pa mežu un sācis ostīties. Ostījies ko ostījies, ka no vienas puses nākusi varēn jauka smaka un tā vie licies, ka tur trakoti gards cepetis cep. Mežsargs gāš uz to pusi, no kurienes smaka nākusi, un dagāš pie pelnu čupas, kur vakar vientulis sadedzinājies. Mežsargs sācis rakāties pa pelnim un uzgāš vientuļa sirdi, kas bīsi pavisam vesela un nemaz ar nebīsi sagruzdusi. Mežsargs paņēmis vientuļa sirde un nesis uz māju. Mājā mežsargs atdevis vietuļa sirdi savai meitai un sacīš šai- lei sirdi izcepot, ka šis pats nākšot mājā, ta šim būšot varēns brokasts. Labi. Meita cepusi vientuļa sirdi un mežsargs akal aizgāš uz mežu pats savos darbos.

Ka meita sākusi sirdi cept, ta tā sākusi tik jauki smaržot, ka meitai sākušas sliekas tecēt. Meita vairs nevarēsi nociesties un tik pa kumāsīnam metusi mutē un pēdīgi apēdusi viena pati visu sirdi.

Ka nu nācis mežsargs mājā, tā tūlītās prasīš meitai, vai šī esot sirdi izcepusi. Meita sacīsi, ka šī esot izcepusi gan, bet sirds esot tik jauki smaržosi, ka šī pati vairs nevarēsi nociesties un apēdusi visu. Nu mežsargs pārskaities un sācis meitu sist.

Tas nu būtu tas. Pēc trīs dienām mežsarga meitai piedzimis dēls un šis audzis ne vis ar gadim, bet ar stundām un drīz vie bīš lielc un tik neredzēti gudrs! Ka mežsarga meitas dēls bīš lielc, ta trešā dienā sacīš mežsargam, lei šis sajūdzot zirgu' un aizvedot šo uz ķēnīna pili. Labi. Mežsargs sajūdzis savu zirdzīnu un abi braukuši uz ķēnīna pili.

Tam ķēnīnam bīš vienc tāds raksts un to nevienc cilvēks nemācēš izlasīt. Ķēnīc izsolīš lielu naudu, kas varot rakstu izlasīt. Bet nevienc tāds neatradies. Nu dēls braucis uz kēnīna pili un sacīš, ka šis varot rakstu izlasīt. Labi. Ķēnīc iedevis dēlam rakstu un šis izlasīš ar. Tur jau tai rakstā nekā tāda nebīš, tik st:īvēš rakstīts, ka aiz jūras guļot slims vienc ķēnīc un to ķēnīnu tā un tā varot izārstēt. Kēnīc bīš priecīgs, ka nu pēdīgi vienc atrada, kas mācēš rakstu izlasīt, un prasīš dēlam, kādu algu šis gribot.

Dēls sacīš ka šis nekādas algas negribot, un gāš no ķēnīna pils laukā un akal abi ar mežsargu braukuši prom.

Nu dēls licis mežsargam, lei braucot pie tā slimā ķēnīna. Mežsargs braucic, braucis un dabraucis pie jūīas. Dēls sacīš, lei braucot jūrai pāri. Bet mežsargs neparko ar nebraucis un sacīš, ka šis tad ar visu zirgu negribot noslīkt. Bet dēls sacīš lei tik braucot, ka neslīkšot. Mežsargs nebraucis un nebraucis. Dēls izkāpis no vezma (vezuma) un jāš pār jūru. Nu mežsargs ŗedzēš, ka dēls neslīkst, un gāš šim no pakaļas un savu zirdzīnu atstāš zvejniekim, lei šie paglabājot, kamēr šie paši nākšot apakaļ.

Abi nu gāši, gāši un dagāši pie slimā ķēnīna pils, kas bīsi jūras vidū uz salas. Dēls gāš ķēnīna pilī iekšā un sacīš sulaiņ;m, ka šis varot slimo ķēnīnu izārstēt. Sulaiņi veduši dēlu pie ķēnīna un dēls tūlītās sacīš: "Manc kungs un ķēnīc, celies augšā!"

Kā dēls tā nosacīš, tā slimais ķēnīc tūlītās palicies skaidrāks. Dēls akal otru reizi sacīš: "Manc kungs un ķēnīc, celies augsā!" Slimais ķēnīc jau cēlies sēdu. Tad dēls vēl trešo reizi sacīš: "Manc kungs un ķēnīc, celies augsā!"

Tad ķēnīc bīš jau pavisam vesels. Nu ķēnīc prasīš dēlam, kādu algu šis gribot par šā izārstēšanu? Dēls sacīš, ka šim nekādas algas nevaigot, un gribēš iet prom. Bet ķēnīc redzēš, ka dēls ir kājām atnācis, un vēlēš, lai jūdzot karītē četrus zirgus, un atdevis karīti ar visim zirgim dēlam, lei nu šis brauc uz māju. Dēls ar mežsargu iekāpuši karītē un atkal pār jūru aizbraukuši uz to vietu, kur šie savu zirdzīnu atstāši.

Tas nu būtu tas bīš. Uja, bet es jau tur starpā izlaidu, lūk, tanī vietā, ka dēls braucis uz jūrmalu no pirmā ķēnīna pils, kur to rakstu lasīš, tā šiem ceļā gadījies vilks, kas gulēš turpatās pašā ceļa malā. Dēls paskatījies uz vilku un nesacīš ne vārdīna. Kā mežsargs pamanīš vilku, tā tūlītās sacīš, ka nu nebūšot labi, vilks saplēsīšot zirgu. Dēls sacīš pretī, ka lei braucot vie, ka vilks nekā nedarīšot. Braukuši, braukuši un satikuši lepnus bērniekus, kas vēduši līķi uz kapu un līķam gar sānim gāši cilvēki ar degošām lāpām. Mežsargs brīnējies par lepno pavadīšanu un sacīš dēlam, ka tam man vaigot būt bīšam varēn iabam un bagātam kungam, ka šo ar tādu godu pavadot. Dēls nekā nesacīš mežsargam pretī un abi tik braukuši tālāku. Braukuši, braukuši un šiem pretī braukuši otri bērnieki un tiem nebīš neviena pavadītāja un pavisam balts (nekrāsots) zārks. Nu mežsargs sacīš dēlam, ka tam gan vaigot būt tādam plikadīdam vie bīšam, ka pat krietna zārka neesot un neviena paša pavadītāja ar neesot. Dēls akal nekā nesacīš un abi tik braukuši, kamēr dabraukuši pie jūras. Tas nu būtu tas izlaistais no vidus. Bet nu tagadīnās akai tālāku.

Kā nu dēls ar četrim zirgim dabraukuši pie zvejniekim, tā zvejnieki lūgušies, lei šiem atdodot to mazo zirdzīnu, mežsarga zirgu. Mežsargs gan pa baitu negribēš atdot zveiniekim savu zirdzīnu, bet dēls nelaidies, kamēr mežsargs atdevis ar. Nu abi akal braukuši tālāku un kā tikuši da tai vietai, kur to nabadzīnu pirmāk uz kapsētu veduši, tā dēls sacīš uz mežsargu: "Vai tu nu gribi redzēt, kāds tas nabadzīc ir, ko pirmāk mums veda garām?"

Labi, lei parādot. Nu dēls kāpis no karītes laukā, pabakstīš ar kājīnu drusku zemes un tūlītās zemes atvērušās un bīš nabadzīc redzams, lielā godā un zelta kroni galvā. Nu dēls akal sacīš: "Te viņš bija nabadzīc un tur viņš ir lielā godā!"

Braukuši, braukuši un dabraukuši pie tās vietas, kur to lepno kungu satikuši, un dēls akal sacīš: "Vai tu nu gribi redzēt, kāds tas lepnais kungs tagadīnās izskatās?"

Labi, lei parādot! Dēls akai pabikstīš ar kājīnu zemes, zemes tūlītās vērušās vaļā un lepnā kunga vietā nākusi varēn nelaba smaka laukā.

Nu akai braukuši, braukuši un dabraukuši pie tās vietas, kur vilks gulēš Dēls akal prasīš ntežsargam: "Vai tu nu gribi redzēt, kas tas vilks bija?"

Labi, lei rādot! Dēls pabikstīš ar kājīnu zems un šās tūlītās vērušās vaļā un nākusi redzama naudas skaste Nu mežsargs vais nevarēš nekur stilt, ka vaigot naudas skasti celt ārā un vest uz māju. Bet dēls nelaidis celt naudas skasti laukā un sacīš, lei liekot šai miera. Mežsargs nu tīri vai traks palicies par tadu lietu un tik stibīš naudas skasti laukā un stiepis tik karītē iekšā. Dēls neparko ar nelaidies, kamēr mežsargs akai vēlis naudas skasti apakaļ bedrē un ta tik vēlēš, lai braucot uz māju.

Braukuši, braukuši un drīz vie bīši jau pie mājas, ka dēls sacīš: "Naudas skaste būs mums priekšā mājās!"

Nu mežsargs akal palicies varēn laimīgs un skubināš zirgus ātrāki uz māju.

Kā ta, kā šie braukuši pie mājas, tā ar tūlītās redzēši, ka naudas skaste jau stāv pie mājas durim. Nu mežsargs stiepis naudas skasti mājā iekšā un bīš varēn laimīgs. Nu dēls sacīš mežsargam: "Tagadīnās būvēsim sev māju un dzīvāsim laimīgi!"

Tā ar izdarīši, uzbūvēši māju un visi trīsi dzīvāši laimīgi. Tā nu ar to pašu mana pasaka ar ir galā.